Vakar sabiedriskā televīzija iztaujāja Saeimas deputātu Andreju Klementjevu, cilvēku, kuru liela daļa politisko konkurentu ir gatavi atzīt par vienu no korektākajiem un konstruktīvākajiem parlamenta opozīcijas pārstāvjiem. Tieši tāpēc, ka šis Saskaņas politiķis ir labi ieredzēts, no viņa, kā mēdz teikt, var prasīt vairāk nekā no tradicionāla «nē pozīcijas» pārstāvja.
Kā jau opozīcijai pieklājas, Klementjevs asi kritizēja koalīciju par priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu. Gan jau starp neīstenotajiem darbiem ir tādi, kurus paveikt varēja, tomēr objektīvi ir arī tādi, kuru īstenošanu apgrūtina zemāks Latvijas ekonomikas attīstības temps un attiecīgi pieticīgākas budžeta iespējas. Līdz ar to konstruktīvai opozīcijai piestāvētu, ja tā savu vēstījumu formulētu: jā, izdevumu iespējas ir sašaurinājušās, taču mēs tādā gadījumā pārskatītu tādus un tādus tēriņus (vai atrastu tādus un tādus papildu ieņēmumu avotus), lai solīto kaut daļēji tomēr īstenotu. Šādā gadījumā opozīcija parādītu, ka to primāri interesē darbi, nevis oponentu kritizēšana. Parādītu, ka tā ir gatava strādāt reālajā situācijā kā varas partija. Diemžēl tāda pārliecība neradās.
Klementjevs arī prognozēja valdības krišanu tuvāko mēnešu laikā, uzverot jaunu ideju trūkumu Straujumas kabinetā. Apgalvot, ka šī ministru komanda dzirkstī enerģijā un radošos meklējumus, patiešām mute neveras, tomēr arī te gribētos Saeimas prezidija loceklim atgādināt, ka Latvija ir parlamentāra valsts, respektīvi, Saeimas iespējas - ja vien ir gribēšana un varēšana - uzdot toni politikas veidošanā ir pietiekami lielas. Ja izpildvara nevelk, iniciatīvu var uzņemties lēmējvara. Savukārt, ja ir viedoklis, ka arī lēmējvara veģetē, varbūt atbildīgāk būtu vispirms tikt galā pašiem ar sevi?
Varu iedomāties Andreja pretargumentu: situācija, kad parlaments ir balsošanas mašīna izpildvaras lēmumu apstiprināšanai, apmierina Saeimā vairākuma koalīciju, opozīcijas labās idejas tiek bloķētas. Kā cilvēks, kurš regulāri lasa sēžu stenogrammas, atļaušos apgalvot: izņemot dažus opozīcijas pārstāvjus (Saskaņas gadījumā Zariņu, Dolgopolovu, Elksniņu, Pimenovu), pati opozīcija ir tik miegaina, ka, piedodiet, nav jau daudz ko bloķēt. Turklāt, ja parlamentārā opozīcija apgalvo, ka, prasti sakot, nav vērts pērles bārstīt dažādu pārnadžu priekšā, jāatgādina, ka tās kontrolē patiesībā ir puse Latvijas ekonomikas Rīgas pašvaldības «izskatā». Nevis dažas pašvaldības, bet puse valsts ekonomikas.
Nepiekrītu viedoklim, ka Saskaņa nacionālā līmenī nemaz nevēlas pamest ērto opozīcijas beņķi. Tomēr inerce izstrādājusies pamatīga.