Kas pensijas vecuma ļaudis mudina turpināt profesionālās gaitas? Vai patiesi tikai iespēja uzlabot savu materiālo situāciju?
Darbs ceļ pašapziņu
Silviju Jorķi satieku Stradiņos, kur viņa strādā jau vairāk nekā 50 gadus un pašlaik veic Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra virsmāsas pienākumus. Silvijas kundzes telefons bieži iezvanās, un pie viņas ar dažādiem jautājumiem vēršas kolēģi. Labi saprotams, Silvijas kundzei netrūkst atbildīgu pienākumu, un viņas padomi apkārtējiem ļoti vajadzīgi. «Lai manā profesijā ilgstoši strādātu, jābūt labestīgam cilvēkam. Cilvēkmīlestībai jāpiemīt! Tādi ļaudis, kuri kolēģus vai pacientus uztver kā traucēkli un izturas nelaipni, ilgi te nepaliek,» uzsver iesirmā, elegantā dāma. Viņa piebilst - ļoti svarīgas arī labas zināšanas medicīnā un nepārtraukta profesionālo iemaņu pilnveidošana.
Jorķes kundze uzskata - strādāšana pensijas vecumā piešķir pašapziņu, jo viņa joprojām var palīdzēt citiem cilvēkiem. Virsmāsas pienākumos ietilpst ne vien darbs ar pacientiem, bet arī medicīniskās aparatūras un medikamentu sagādes koordinēšana, kā arī personāla komplektēšana. Silvijas kundzes darbadiena ilgst no septiņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā, bet reizēm, pēc pašas izvēles, arī ilgāk. Viņa darbojas Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijā, palīdzot jaunajiem speciālistiem atrast vakantās darbvietas, bet ārstniecības iestādēm - darbiniekus.
Noder ikviens lats
Silvijas kundze dzimusi 1939. gadā. Spēka viņai pietiekot, jo no bērnības pieradusi būt nodarbināta. «Ikvienam pacientam cenšamies palīdzēt pēc iespējas labāk. Diemžēl cilvēkiem patlaban neklājas viegli, daudzi dzīvo trūkumā, jūtas sociāli neaizsargāti un nonāk pie mediķiem ar jau ielaistām, smagām veselības problēmām,» ikdienu raksturo Jorķes kundze. Liels atbalsts viņai esot sirsnīgais kolektīvs. Silvija stāsta, ka ārsti, māsiņas un masieri strādā kā vienota komanda un, ja rodas kāda problēma, tad kopīgi to apspriež un meklē risinājumus.
«Darbs liek uzturēt sevi līmenī gan prāta asuma, gan saskarsmes kultūras ziņā, gan arī vizuāli. Turklāt strādājot neatliek laika sevi žēlot un gausties,» saka Silvijas kundze. Viņu strādāt motivē arī materiālā situācija. «Nav jau man vismazākā pensija Latvijā, un es dzīvoju savas dzimtas privātmājā. Bet komunālie maksājumi ir lieli, cenas ikdienas precēm zemākas nekļūst, tāpēc ļoti noder ikviens lats,» neslēpj virsmāsa.
Lepnums par sasniegumiem
Habilitētais bioloģijas doktors Rihards Kondratovičs vada LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu Babīte, ko pats izveidojis pirms vairāk nekā 30 gadiem. Patlaban, agrā pavasarī, audzētavā valda miers un klusums, bet rododendru ziedēšanas laikā tās teritorija atkal būs apmeklētāju piepildīta. Tad mēneša laikā atbrauc 15 000 ciemiņu, uzsver audzētavas vadītājs.
«Lai cilvēkam būtu darbs arī pensijas vecumā, pirmkārt, svarīgi izvēlēties profesionālo jomu, kas rada prieku, jo, ja būs entuziasms, neizpaliks arī sasniegumi,» uzskata Rihards Kondratovičs. Otrkārt, pensionāram jāgrib darboties, atrasties nepārtrauktā kustībā. «Daudziem vecumdienās gribas iespējami vairāk gulēt un atpūsties, bet, jo vairāk guļ, jo stiprāka ir vēlēšanās būt laiskam. Drīz jau pašam šķiet, ka nogurums pārņem pat staigājot. Un tad - kāda tur strādāšana!» Enerģiskajam senioram, kurš pavasarī svinēs 80. jubileju, staigāt sanāk daudz, apraugot un pieskatot visu audzētavas teritoriju. Patlaban viņa uzmanības lokā ir jaunu rododendru šķirņu veidošana un popularizēšana. «Izveidotas gandrīz 70 jaunas rododendru šķirnes, kas reģistrētas gan Latvijā, gan starptautiski. Bet kopumā Babītes mūžzaļo un vasarzaļo rododendru kolekcijā ir 72 sugas un 198 šķirnes. Esam vienīgā specializētā rododendru audzētava Baltijā,» lepojas zinātnieks.
Rododendru apburtie
Ar Latvijas Universitāti Kondratoviča kunga darba dzīve saistīta jau kopš XX gadsimta 50. gadiem, kad viņš pievērsies rododendru pētniecībai. «Kā Botāniskā dārza direktoram man vajadzēja strādāt zinātnisko darbu, bet daudz laika prasīja administratīvie, sabiedriskie pienākumi. Izvēlējos rododendru pētniecību, jo tie aug ļoti lēni, uzzied tikai piektajā sestajā augšanas gadā. Pa to laiku varēju veikt administratīvos un sabiedriskos darbus. Vēlāk, kad kļuvu par Bioloģijas fakultātes dekānu un pēc tam par universitātes zinātņu prorektoru, rododendru pētniecību nepametu. Tapa disertācijas, kopā ar kolēģiem rakstīju grāmatas,» stāsta profesors. Par nopelniem Latvijas valsts labā Kondratovičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, par mūža ieguldījumu rododendru selekcijā saņēmis Tēvzemes balvu un Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.
Viņš ir gandarīts, ka rododendri kļuvuši populāri. Kondratoviča vadītajā audzētavā iepazīties ar rododendru šķirnēm regulāri ierodas LU Bioloģijas fakultātes studenti un vienkārši dārzkopības entuziasti, kuri nolēmuši rododendrus audzēt savā dārzā.
«Rododendri ir ļoti skaisti, kad cilvēki redz tos ziedam, jūtas kā apburti. Turklāt rododendrs - jo vecāks kļūst, jo skaistāks,» saka zinātnieks. Esot grūti pasacīt, kura no paša veidotajām rododendru šķirnēm vismīļotākā, jo katrai piemīt sava, individuālā pievilcība.
«Daudzām šķirnēm doti simboliski nosaukumi, piemēram, Alma mater par godu Latvijas Universitātei. Bet par godu vecākā gadagājuma zinātniekiem izveidota pat īpaša šķirne Emeritus,» cieņu pret saviem līdzgaitniekiem pauž rododendru pazinējs.