Līdzās «nejaušības» triumfam, kam ir pakļautas konkursa programmā iekļautās 13 filmas, darbosies arī tradicionālais «cilvēciskais faktors» - balvas piešķirs gan starptautiskās kritiķu organizācijas FIPRESCI žūrija, gan starptautiskā žūrija, kas vērtē Baltijas valstu filmas. Ar to lietišķās informācijas daļu beidzu, lai mēģinātu atbildēt uz jautājumu, kas bija tas, ko mēs redzējām _Arsenālā,_ un kā, un vai šī programma sasaucas ar pasaules procesiem?
«Otrais ešelons»?
Daudzu programmas spēcīgāko filmu titros, iespējams, pamanījāt Kannu festivāla Palmas zara emblēmiņu un uzrakstu «Un Certain Regard», tātad - «Īpašais skatiens». Šis ir «otrā» Kannu kinofestivāla konkursa zīmols, kas paralēli lielajai, skaļajai un preses pamatā aprakstītajai pamatkonkursa skatei piedāvā eksperimentālākas, ambiciozākas, «nepieradinātākas» filmas. Arī Un Certain Regard (tāpat kā pamatkonkursa programmā) par balvām sacenšas ap divdesmit filmu, kas nereti ir interesantākas nekā lielā konkursa piedāvājums, taču šo filmu autori vairākumā gadījumu ir mazpazīstami autori. Būtībā šīs lielo festivālu «otrā konkursa» skates ir īstas zelta āderes - tā tas bija arī septembra sākumā finišējušajā Venēcijas festivālā, kurā, par spīti tā organizētāju paziņojumiem par īpašu uzmanību, kas veltīta, sagatavojot paralēlo skati Horizonti, prese pamatā «reportēja» par lielo konkursu un žūrijas priekšsēža Tarantīno potenciālajām simpātijām. Kā ciniski sacīja kāds mans krievu kolēģis, interesantās Horizontu programmā demonstrētās filmas pasaulē «neviens un nekad neredzēs». Proti, diez vai tās tiks pirktas izrādīšanai, diez vai tās kļūs par komerciāli pievilcīgu preci.
Taču šādas preses un filmu pircēju uzmanības īpaši neapgrūtinātas skates ir āderes nelielu festivālu programmētājiem - skaties tik, smel abām rokām un ved šīs pērles uz savu dzimteni! Būs gan kinovalodas, gan formas meklējumi, gan šķietami komercijas sen iznīdētais «dzīvais kinomākslas gars».
Izcila un ļoti vienkārša filma
Kaut Arsenāla programmētāji pēdējā Venēcijas festivālā nerosījās, Arsenālā rādītās filmas liecina par ļoti sekmīgu rosību Kannu «festiņā». Sāksim jau ar Oktobri - šī divu jaunu puišu no Venecuēlas Djego Vegas un Daniela Vegas debija režijā saņēma Un Certain Regard Žūrijas balvu. Filmu vēl var noskatīties (25. sept. kinotēātrī Rīga plkst. 15.30), un to ir vērts darīt. Formā lakoniskais, ar atturīgu ironiju veidotais traģikomiskais stāsts par Limas augļotāju Klementi, viņa biznesu, viņa attiecībām ar mātišķām prostitūtām un zīdaini, paša un kādas ielenes meitu, ko viņš atrod grozā pie mājas durvīm, paradoksālā kārtā apvieno estētisku formālismu un kadra stilizāciju (ᅢᅠ la Kaurismeki, ᅢᅠ la Pakalniņa), tomēr nepazaudējot vitālus, kaislīgus un grēcīgus raksturus, dzīvas emocijas un arī skatītāja potenciālo empātiju. Izcila un ļoti vienkārša filma, ko bija vērts vest no Kannu festivāla.
Tas pats attiecas uz «eksotisko» valstu kinematogrāfu - tie laiki, kad ar eksotiku sapratām japāņu un ķīniešu filmas, ir sen pagājuši. Lielajiem pasaules festivāliem tā sen ir ikdiena. Toties ar absolūtu svaigumu un neparedzamību vilina Filipīnas, Indonēzijas, Taizemes u. c. «margināli» eksotiskās kinematogrāfijas. Filma Neatkarība (svētdien, 27. sept., K. Suns plkst. 17.00) ir vēl viens MUST SEE! brīnumus no Kannu festivāla Un Certain Regard programmas. Šī Filipīnas režisora Raja Martina (1984) filma ir interesanta kā perfektas stilizācijas paraugs (paviljonā uzņemtais darbs ir stilizēts gadsimta sākuma melnbalto filmu manierē). Filmas galvenie varoņi - ģimene, kas iluzori bēg no «realitātes» un vēstures griežiem, izvēloties dzīvot bez saskarsmes ar civilizāciju - džungļos. Savukārt Rajs Mārtins ar savu spožo formas eksperimentu meklē arī atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams būt brīvam - no vēsturiskajiem procesiem un savas valsts likteņa. Neatkarība ir 2009. gada Kannu festivāla programmas atklājums, kas apmetusi elegantu loku pa būtiskākajiem Eiropas festivāliem. Savukārt Rajs Mārtins ir kļuvis par vēl vienu Filipīnas kino eksporta vārdu līdzās daudz ekstrēmākajai, provokatīvajai festivālu zvaigznei režisoram Brilliantem Mendozai, kura filmas neviens programmētājs vēl nav uzdrošinājies Rīgā parādīt, kaut varbūt vajadzētu, ja jau mēs plūstam līdzi pasaules strāvām.
Par Arsenāla festivāla komandas mīluli ir kļuvusi filma no Roterdamas festivāla piedāvājuma Akla cūka grib lidot - simpātiskas darbs no Indonēzijas, kas tomēr ieguļas šī reģiona jauno autoru veidoto filmu kontekstā. Realitāte kā fragmentāru, impulsīvu, traģikomisku ainiņu virkne, kurā režisors griezīgi ironizē par «identitātes spazmām», Rietumu popkultūras ietekmi (akls zobārsts, kas dzied vienā balsī ar «iekonservēto» Stīvu Vonderu) un zombējošo masu kultūru (realitātes šovu agresija). Savdabīgā jaunā režisora Edvina debija Akla cūka grib lidot gan ir tikai viena no Āzijas kino aktuālo tendenču ilustrācijām, kas pirms gadiem trim dominēja, piemēram, Venēcijas festivāla programmā Horizonti. Būtiski, ka gan šī Indonēzijas, gan filipīniešu Neatkarība ir pirmie šo eksotisko kinematogrāfiju piemēri, kas nokļuvuši līdz Latvijai.
Kuslā, īgnā Eiropa
Uz visu šo eksotisko valstu filmu fona Eiropa izskatās daudz kuslāk - īpaši pusmūža Eiropas klasiķu/margināļu filmas. Ja pieminam Arsenāla mīluli nīderlandieti Aleksu van Varmerdamu un viņa filmu Emmas Blankas pēdējās dienas (24. sept. K. Suns plkst. 21.00) - tas vienkārši ir slikts, nesavākts un mokoši cinisks darbs, kurā pats režisors Varmerdams pamanās tēlot arī kakājošu suni. Filmā par kašķīgas kundzītes Emmas Blankas mēģinājumiem tiranizēt savus tuvākos, piesolot viņiem (kā izrādās) neesošus miljonus un viņu saldu atriebību, var manīt gan Fransuā Ozona filmu, gan pat Luisa Bunjuela Buržuāzijas diskrētā šarma ietekmes - taču šarma Varmerdama filmā nav, arī oriģinalitātes un loģikas pamaz.
Atliek ķerties pie jaunajiem, turklāt no daudz vitālākās Austrumeiropas. Vērts noskatīties ungārietes Agneses Kočišas filmu Adriana Pāla (arīdzan no šā gada Kannu Un Certain Regard piedāvājuma) - veiksmīgu vientulības, fobiju un atkarību studiju, kuras galvenā varone ir nemitīgi tortītes patērējošā medmāsa Adriana Pāla. Neko citu, izņemot pārforsēto hronometrāžu (136 min), filmai nevar pārmest. Taču arī tās lēnīgajam, varones pasīvās eksistences plūsmu atspoguļojošam ritmam, ja grib, var atrast konceptuālu pamatojumu. Ar dažu Arsenāla pēdējo dienu akcentu pieminējumu saruna par festivālu nebūt nav pilnīga - īpaši analīzi prasītu ar festivāla unikālākais piedāvājums - Baltijas skate, kurās ir filmas, ko (pamatā) nerāda ne Kannās, ne Venēcijā.
Savukārt atbildi uz jautājumu, vai festivālu, kurš savu pamatprogrammu ir veidojis no lielo festivālu «otro konkursu» filmu piedāvājumiem (pieskaitiet te arī franču Gaspara Noē filmu Ieiet tukšumā), var uzskatīt par konceptuāli izsvērtu, atstāsim atklātu. Varbūt pat ir gudri darīts, nemēģinot piepildīt programmu ar filmām, kas visiem uz mēles, t. i., lielo festivālu uzvarētājām, tātad arī virtuāli vieglāk «nosūcamām» un nelegāli sagrābstāmām. Arsenāla programmētāji koncentrējušies uz tām parādībām/filmām, kam tajos pašos lielajos festivālos pietrūkst pelnītās uzmanības. Turklāt tie, kas interesējas par «pirmo ešelonu», dabūs arī to, Baltijas pērles programmā (20-27. oktobris) ir deviņas filmas no šā gadu Kannu festivāla lielā konkursa programmas, Zelta palmas zara ieguvēju uzvarētāju - Taizemes režisora Arčiteponga Vīresetakula filmu Tēvocis Būnmē, kas spēja atcerēties savas iepriekšējās dzīves, - ieskaitot. Vēl viens pierādījums tam, ka cinismā un destrukcijā iegrimušo Eiropas (un Holivudas) kino var glābt tikai eksotiskā Āzija.