Cik spējīgs izteikt dzīvi?
23. novembrī Dailes teātra Kamerzālē, vispirms ar klusuma brīdi pieminot Zolitūdes traģēdijas upurus, notika gadskārtējā pašmāju un ārzemju teātra kritiķu saruna par Teātra balvai nominētajām izrādēm - Spēlmaņu nakts 2012/2013 nominēto izrāžu skate: lokālais un universālais. Šoreiz rīta apaļajam galdam teātra nozares svētki Smiļģa dzimšanas dienas vakarā nesekoja. Dzīves dramaturģija, brīvi jaucot antīko traģēdiju ar absurdu un eksistenciālu šausmu trilleri, paģērēja visu uzmanību sev. Teātra kritiķe Valda Čakare sarunas noslēdzošajā runā precīzi izteica daudzu kolēģu izjūtas: «Jānotiek kaut kam reāli satricinošam, lai mēs saprastu, cik lielā mērā teātris ir vai nav saistīts ar dzīvi, cik tas ir pravietisks un spējīgs dzīvi izteikt...».
Gan latviešu, gan ārzemju kritiķi ar gandarījumu secināja, ka Latvijas mūsdienu teātris, par laimi, nerunā garām dzīvei - tas ir dzīvs un ar dzīvi saistīts. «Latvijas teātrī patlaban sitas dzīvs pulss,» atzina Tatjana Zelmanova-Dipona no Beļģijas. Šo pulsu ekspertu skatījumā veido ļoti dažādas izrādes visplašākajā intonāciju un estētikas spektrā, sākot no «klasiskas pasakas bērniem par pamatvērtībām» (Mazais princis), beidzot ar «sociāliem portretiem par nepieskatītām dvēselēm» (T. Zalmenova-Dipona) izrādēs Stavangera un Minga rēgi.
Pārsteidz līmenis Valmierā
Spēlmaņu nakts 2012/2013 nominēto izrāžu skates programmā eksperti noskatījās šādas izrādes - Mazais princis M. Čehova Krievu teātrī (režisors Ruslans Kudašovs), Vecene Nacionālajā teātrī (režisors Vladislavs Nastavševs), laikmetīgās dejas izrāde Pietiekami labs Ģertrūdes ielas teātrī (horeogrāfes Kristīne Vismane un Katrīna Albuže, režisors Andrejs Jarovojs), Raudupiete Valmieras Drāmas teātrī (režisors Elmārs Seņkovs), Oņegins Dailes teātrī (komponists Kārlis Lācis, režisors Dž. Dž. Džilindžers), Minga rēgi teātrī TT (režisors Lauris Gundars), Nacionālais attīstības plāns - Dirty Deal Teatro (dramaturgs, aktieris Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis) un Stavangera Liepājas teātrī (kritiķi skatījās Zirgu pastā, režisors Konstantīns Bogomolovs).
Daudz komplimentu eksperti veltīja Elmāra Seņkova iestudējumam Raudupiete, galvenokārt aktrises Elīnas Vānes darbam, kurā S. Vilmers saskatīja traģēdijas mērogu, salīdzinot gan ar Eiripīda lugu Fedra, gan ar O'Nīla Mīlu zem gobām. «Pie mums kaut kas tāds ārpus Kišiņevas būtu neiespējams» - par Valmieras Drāmas teātra ansambļa augsto profesionālo līmeni un skatītāju teātra skatīšanās kultūru pārsteigta bija Angelīna Rosca. «Skatītāji ārpus galvaspilsētas grib redzēt tikai komēdijas,» neslēpa moldāvu teātra kritiķe un zinātniece. Eksperti uzteica arī Raudupietes «daudzslāņainās un iedarbīgās» scenogrāfijas autora Reiņa Dzudzilo darbu.
Neuztver parodiju
Dažādi vērtējot mūzikla Oņegins libreta un režijas koncepciju un sacerēto Puškina tēlu Intara Busuļa atveidā («organiski, varēja izcelt vēl vairāk viņa huligānismu, Puškina teksti to ļauj», «ilustratīvi», «provinciāli»), kritiķi vienbalsīgi uzteica aktieru ansambļa daudzpusīgās profesionālās spējas - vokālo un horeogrāfisko līmeni. «Šāda mēroga lielinscenējumi mūsdienās parādās arvien retāk,» teica A. Rosca.
«Lietuvas un Latvijas teātris ir tik līdzīgi un atšķirīgi, cik vien līdzīgi un atšķirīgi var būt divi brāļi,» ar šādu metaforu savus iespaidus raksturoja jaunā lietuviešu kritiķe Monika Meilulīte, atzīstot, ka latviešu brālim tomēr ir labāka humora izjūta. Interesanti, ka vairākiem ārvalstu ekspertiem bija pietrūcis vai nu humora, vai lokālā konteksta izjūtas, lai adekvāti uztvertu izrādi lekciju Nacionālais attīstības plāns. Valodas barjera tā nevarēja būt, jo Jānis Balodis šoreiz runāja angļu valodā. Iespējams, nepazīstot tuvāk tandēma Balodis - Sīlis rokrakstu, viesi notiekošajā nebija uztvēruši totālās parodijas, sarkasma, fikcijas un dokumentalitātes sajaukuma noti, labticīgi noticot sacītajam «uz vārda».
Latvijas teātra tendenču kopsavilkumu sniedza latviešu teātra kritiķes Līvija Dūmiņa un Dita Eglīte, kā galvenās tendences minot samērā lielo viesrežisoru klātbūtni (10), vietējo režisoru migrāciju starp Latvijas teātriem, kā arī teātra un kino valodas auglīgo satikšanos vairākos iestudējumos. Bet būtiskāko Latvijas teātra virzību formulēja Valda Čakare: «Režijā ir fundamentāli mainījusies vecuma proporcija.»