Tur viņa izpaužas arī, spēlējot īpašu elektroakustisko kokli. Laima Jansone - virtuozākā un savdabīgākā latviešu etnogrāfiskās kokles izpildītāja, kuras uzstāšanās arvien ir piedzīvojums gan klausītājiem, gan viņai pašai un mūziķiem, ar kuriem kopā spēlē. To atkal varēs piedzīvot Introvertās mūzikas festivāla koncertā Vecgulbenes muižā, kur viņa šovakar sniedz soloprogrammu _Sarunas ar klusumu._
Kā mūsdienu meitene vispār ieinteresējās par kokli?
Stāsts ir sens. Viss sākās ar to, ka mani bērnībā piesaistīja kokles skaņa. Kaut kur multfilmās biju to dzirdējusi. Vēlāk mūzikas skolā mācījos akadēmisko kokli, bet paralēli manās rokās nonāca arī mazā, tradicionālā latviešu kokle. Tā bija pilnīgi cita pasaule. Pamazām gāju iekšā, līdz tā kļuva par galveno. Mācīšanās man bija liela iedziļināšanās sevī un instrumentā. Nevis kā skolā, kur kāds saka: dari tā un šitā, bet iekšēji sevis meklējumi. Savu emociju un ideju izpaušana uz kokles. Sākumā tā bija mana iekšējā nepieciešamība, hobijs. Bet iekšējās vajadzības cilvēkā vienmēr aug. Rodas vēlme un vajadzība visu laiku meklēt jaunus paņēmienus, jaunus veidus, kā spēlēt un izpausties.
Jūties vidū starp tradicionālo (tautas) mūziku un mūsdienu pasauli?
Lai cik sens būtu pats instruments, esmu šī laikmeta cilvēks. Līdz ar to manas sajūtas nāk no šī laika, un man liekas ļoti svarīgi neiestigt vienā virzienā, kas turklāt ir vērsts uz pagātni. Mūzikā mani interesē saistība starp pagātni, nākotni un tagadni. Gribu ar kokli būt tieši šeit un tagad. Ne vienmēr tas ir viegli, bet tas ir interesanti un man būtiski.
Stereotipi tomēr ir spēcīgi. Tie netraucē?
Esmu saskārusies ar daudziem stereotipiem un priekšstatiem par kokli un mūziku, kas ar to saistīta. Pārsvarā negatīviem: vienaudži teikuši, ka tas ir garlaicīgi.
Viņiem kokle ir vecmodīga pagātne?
Tās pašas garās bizes… Esmu daudzreiz saņēmusi dīvainu uzslavu: «Tu neesi kā tautumeita.» Stereotipi cilvēkus nomāc un rada negatīvu attieksmi, bet man gribas, lai instruments dzīvotu, elpotu, lai tas cilvēkiem patiktu. Lai arī maniem vienaudžiem patiktu instrumenta skaņa un iespējas. Man ļoti patīk rokmūzika un dažādi mūsdienu mūzikas virzieni, ne tikai tradicionālā, tautas vai akadēmiskā mūzika. Taču es spēlēju kokli diezgan ilgi, lai pēkšņi no nulles mācītos kādu citu instrumentu.
Varētu uz kokles griezt arī īstu rokenrolu?
Nelielus elementus vai kaverversijas, iespējams, varētu. Protams, būs nākotnē ko pastrādāt. Koklējot esmu atklājusi jaunas pasaules. Pirms kāda laika likās: tāds mazs, diatonisks, pārsvarā vienpadsmit stīgu instruments, vienā brīdī pienāk limits, kad tā iespējas ir jau izsmeltas, jo tas ir vienkāršs un maziņš. Tam es nevaru piekrist, jo man pašlaik ir tāds brīdis, kad liekas - jāmācās atkal no jauna. Ja gribu spēlēt ritmiskās mūzikas virzienā, rokmūzikas vai pasaules mūzikas kontekstā, visu laiku jāapgūst kas jauns. Saraksts, ko apgūt un mācīties, ir ārkārtīgi plašs. Iespēju ir daudz. Tikai jāstrādā.
Vai mazās koklītes «dzintara» balss nav par klusu un smalku mūsdienu trokšņainajai pasaulei?
Man ir uzbūvēts arī elektroakustiskais modelītis. Viens ir tas, ka tev ir šāds instruments, bet - lai tas skanētu... Ir jāstrādā pie konkrēti šim instrumentam domāta repertuāra, jāatrod piemērots tehniskais aprīkojums. Tas nav vienkārši un ir laikietilpīgi.
Jāķimerējas ar vadiem?
Vajadzīgs vesels tehniskais bloks. Es ceru to attīstīt. Šai sakarā man ir divi plāni. No septembra došos apmaiņas programmā uz Helsinkiem Somijā, kur kanteles (somu kokles - I.L.) spēle ir ļoti attīstīta. Festivālos viņi man stāstīja, ka nākamgad tur pat sāks elektriskās kanteles spēles kursus. Nesen Latvijā atkal viesojās Timo Vēnenens, viens no pionieriem elektriskās kanteles spēlē. Kad interesējos, kā, viņš teica: «Atbrauc, parādīšu!» Tagad nu aizbraukšu, jo nav jēgas izgudrot divriteni no jauna. Ceru, ka pēc pusgada studijām Somijā man jau būs jauns, atšķirīgs repertuārs.
Man ļoti patīk vēl viena tendence Somijā. Piemēram, Vilma Timonena, kura ieguvusi balvu par pagājušā gada labākā folkmūzikas CD, spēlē fusion. Viņai ir savs ideālā instrumenta modelis, meistara darbs. Tas nav standarta instruments, bet gan izgatavots tieši konkrētam mūziķim, piepildot viņa īpašās vēlmes. Domās jau redzu, kādu kokli vēlos, lai paplašinātu skanējuma un spēles elementu loku.
Vai Latvijā ir kāds meistars, kas tādu varētu izgatavot?
Visticamāk, ka tas varētu notikt Somijā, jo tur jau ir liela pieredze. Bet, ja Latvijā mēģinātu pasūtīt instrumentu, kādu esmu iecerējusi, visdrīzāk vērstos pie laba ģitāras meistara, kurš pārzina arī elektriskās lietas.
Tu gribētu akustisko un elektrisko apvienot vienā?
Tieši tā! Elektriskajā pusē ir daudz interesantu izteiksmības iespēju un efektu. Tā ir ļoti plaša un savdabīga pasaule.
Nesen Komponistu savienībā rīkoji pasākumu, kurā kokles skanēja visdažādākajos veidos, stilos, neparastos ansambļos.
Mērķis bija parādīt kokles daudzveidību, piedalījās pārsvarā jaunieši. Līdzās spēlēja gan koncertkokles, gan grupa Vētras saites, kur mazā kokle ir kopā ar ģitāru un perkusijām. Bija arī viena kārtīga latviešu folkloras kopa. Mana draudzene jaunā etnomuzikoloģe Elīna Štoļde mācās dziedāt fado, bet nav portugāļu ģitāras, uz kuras spēlēt pavadījumus. Kāpēc to neimitēt uz kokles? Un kāpēc nevarētu uz kokles spēlēt klezmeru mūziku? Ieradās necerēti daudz cilvēku. Pat pietrūka vietas, klausītāji sēdēja uz grīdas, stāvēja koridorā. Pēc tam saņēmu daudz pozitīvu atsauksmju. Ieganstu deva Timo Vēnenens, kurš raksta doktora disertāciju un grāmatu par kantelēm, koklēm un citiem šā tipa instrumentiem. Fotografēdams, filmēdams un intervēdams cilvēkus, viņš kopā ar domubiedriem jau izbraukājis Baltijas valstis un pošas uz Krieviju. Viņš pajautāja, vai varētu būt neliels koncertiņš ar koklēm. Pārsteidza, ka viņam un otram somu mūziķim bija līdzi arī savi instrumenti. Uzstājās arī viņi, un iznāca teju starptautisks pasākums, kurā var redzēt arī koklēm radniecīgos instrumentus.
Kokle ir ceļš uz meditāciju?
Noteikti. Ieklausīšanās sevī un instrumentā: tikai es un kokle. Tā ir atbrīvošanās no visādām liekajām lietām, kuras ir apkārt. Otrs ļoti svarīgs komponents ir zināma improvizācijas piedeva, jo nemitīgi viss mainās, katrā mirklī nāk kas jauns klāt. Improvizācija bija mans glābiņš, tikko spēlējot folkmūzikas festivālā Igaunijā. Nenormālajā karstumā sitot un bliežot stīgas (sāku ar enerģisku skaņdarbu), kokle atskaņojās jau pirmajās taktīs. Ko darīt, ja jāspēlē re minorā, bet tam ir tikai viena re stīga un tā vairs neskan pareizajā augstumā? Neatlika nekas cits, kā improvizēt, meklējot veidus, kā iziet no situācijas, noturēt aktivitāti un nezaudēt skaņdarba pamatu. Greizi skanoša stīga vienkārši jāizlaiž. Ir zināms adrenalīns, bet tas ir radoši un interesanti.
Pierasts, ka kokle tiek spēlēta ļoti mierīgi. Tāpēc tā nesaista cilvēkus, kuriem vajag ko aktīvu, dinamisku. Rāmais miers viņiem nepatīk. Bet, ja kokles skanējumā parādās kas aktīvs un atšķirīgs, tas ir arī viņiem. Es pati arī ne vienmēr esmu absolūtās mierīgās mūzikas cienītāja.
No kā esi guvusi būtiskus impulsus Latvijā?
Savulaik populārā grupa Jauns Mēness (kurā līdzās rokmūzikas instrumentiem spēlēja arī kokle) un jo īpaši Iļģi. Disks Riti, riti ir un būs mans favorīts vēl daudzus gadus.
Kāpēc?
Tam piemīt meditatīva noskaņa. Bet ne lēnīga negatīvajā aspektā. Mūzikā ir senatnīguma pieskaņa un īpaša sajūta, ko nevar īsti izskaidrot. Nezinu, kā albums tapis, bet rodas iespaids, ka tas veidots pozitīvā, pārdomātā sajūtu pasaulē. Pretstatā stresam, kas jūtams mūsdienu pasaulē un mūzikā, tas ļoti nomierina un atslābina.
Kuri ir tavi skolotāji - nevis formālajā, bet idejas, estētikas līmenī?
Zināmā mērā Valdis Muktupāvels. Es ļoti gribēju pie viņa mācīties, tomēr tiešā kontaktā tas nav iznācis. Taču viņa spēles tradīcijas šeit ir tik spēcīgas, ka iedvesmas līmenī viņa skola man ir pilnīgi neatņemama. Protams, somu elektroakustiskās kanteles izpildītājs Timo Vēnenens. Aptuveni pirms gada sastapos ar somu mūziķi Paulīni Sirjalu, kura fantastiski improvizē. Viņa man atklāja, cik daudz var panākt, spēlējot vienkāršu akustisko kanteli. Ceru, ka mums arī nākotnē būs sadarbība - kokles un kanteles duets. Šeit pat Rīgā sastapu indiešu sāroda spēlētāju Sandžeju. Tas bija pirms astoņiem gadiem, taču iespaids ir neizdzēšams. Viņš spēlēja indiešu klasisko mūziku - arī tablas, sītaru un tampuru, un pamazām mani ieveda tajā pasaulē. Tā ir pilnīgi cita veida domāšana: noteiktas, skaidras struktūras un improvizācija īpašā nosacījumu sistēmā. Tas bija kas tāds, ko neviens cits iepriekš man nebija rādījis vai mācījis. Tā ir atklāsme, no kuras joprojām mācos. Kopš tā laika man ļoti patīk klausīties indiešu klasisko mūziku, izjust, kā viņi veido rāgas. Reizēm pat ir vieglāk klausīties citu tautu mūziku nekā to, kas ir pieņemts Rietumeiropā.
Indoeiropiešu sakņu vilkme?
Sajūtu līmenī noteikti, bet to ārēji ir grūti pateikt. Ne velti arī Valdis Muktupāvels ir spēlējis duetā ar sārodu. Bet līdzīgus melodiskos motīvus un citus elementus var atrast daudzās citās kultūrās.
Šodien visu grib klasificēt stilos, žanros, formātos. Piemēram: tradicionālā kultūra, postfolklora, etnoroks, folkroks. Kādā nišā gribi sevi redzēt?
Mani interesē Pasaules mūzika, kurā ir dažādu kultūru mijiedarbe, bet vienlaikus arī kas dziļi latvisks, par ko daudzi cittautu pārstāvji ir pārsteigti, ko viņi labprāt apgūst. Mērķis ir strādāt vairākos virzienos. Iedziļināties akustiskajā kokles pasaulē - gan meditatīvi, gan reizēm enerģiskāk. Noteikti manos plānos ietilpst viena kārtīga vokāli instrumentālas pasaules mūzikas grupa. Ar roka un džeza elementiem. Ir jau iedīgļi, bet vēl par agru stāstīt. Trešais virziens ir elektroakustiskā kokle.
«Skaistākais mirklis bija, kad man Laima Jansone iemācīja spēlēt kokli. Tik skaisti (..) Kaut kas tik meditatīvs… Aizbrauc tik uz skaistu vietu, sitting zem ozolīša un spēlē...» žurnālam Izklaide atzinies Šveices mākslinieks Rūdolfs Šorno, kurš te centās kļūt par latvieti.
Esmu mācījusi vairākus ārzemniekus. Vienu brīdi man bija skumji, ka latviešiem pašiem ar interesi par koklēm ir švaki. Te pēkšņi ieradās franči: redzējām video, gribam mācīties. Esmu mācījusi vāciešiem, tagad grib somi. Viens Norvēģijā dzīvojošs krievs bija tādā sajūsmā, ka atgriezies izgatavoja un sūtīja man mākslinieciskus, ornamentiem rotātus brieža kaula plektrus (rīks kokles spēlēšanai - I.L.). Interese par koklēm un to melodijām iet plašumā. Kamēr Latvijā skeptiķi runā, ka mūsu kultūra tik un tā izmirs, ik pa laiciņam uzrodas ārzemju interesenti. Zinu, ka kokli pasūtījuši, nopirkuši un mācās Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Nākamgad man plānots brauciens uz Zviedriju, kur viens zviedrs ir tādā sajūsmā par latviešu kokli un mūsu dziesmām, ka instrumentē tās vijoļu ansamblim. Viņš aizrāvies ar skandināviem neierastajiem jauktajiem ritmiem.
Vai ir būtiski saglabāt latvisko identitāti?
Tas ir ļoti būtiski, pat ja nav katrā minūtē vai dziesmā, jo tas atšķir mūs no citiem. Kāpēc citur ir tāda interese par kokli un mūsu tautasdziesmām? Tāpēc, ka tas ir kas tāds, kā citur nav. Daudz ir arī kopīga, bet dažas lietas, kuras ir tikai mums.
Vai pieļauj, ka līdzīgi daudziem jauniešiem varētu aizbraukt no Latvijas?
Studiju dēļ var būt kāds laiciņš prombūtnē, tomēr šeit tik un tā ir manas mājas. Ja cilvēki aizbrauc, tas neko neatrisina šeit, un es domāju, ka tie, kas aizbraukuši vienkārši darba meklējumos, neiegūst daudz vairāk par palicējiem, jo paiet ilgs laiks, kamēr izsitas uz augšu. Protams, tas ir individuāli. Domāju, ka, pieredzot un izjūtot, kas notiek citās kultūrās un sistēmās, cilvēki daudz vairāk novērtētu vērtīgo šeit. Mani interesē jaunā, apvienotā Skandināvijas maģistrantūras studiju programma Nordic Masters Dānijas, Somijas un Zviedrijas mūzikas akadēmiju sadarbībā. Katrā zemē dzīvojot pusgadu vai vairāk, tiek apgūta vietējā kultūra un mūzikas instrumenti, mainās pedagogi, tiek aktīvi muzicēts. Manuprāt, tā ir unikāla, interesanta mācību sistēma. Nav ko slēpt - arī cits mūzikas tirgus un koncertēšanas iespējas.
Reti kurš var atļauties būt brīvmākslinieks, nestrādāt stabilu, algotu darbu. Kā sokas šāds dzīvesveids?
Šis ir pārmaiņu periods manā dzīvē. Studēju etnomuzikoloģiju, taču mani vairāk saista praktiskā muzicēšana un ļoti pārsteidz tas, ka nu jau dažus gadus ir dažādi piedāvājumi, nemitīgas iespējas ko darīt. Vienu brīdī likās, ka tas ir īslaicīgs modes kliedziens, kas tūlīt pāries, tomēr laimīgā kārtā tas nav beidzies. Tas ir ārkārtīgi interesants dzīvesveids. Tikai diemžēl pietrūkst laika individuālajam darbam ar sevi, iespējas augt. Visu laiku kas notiek, bet pietrūkst atgriešanās pie sevis. Tāpēc tik vērtīga man šķiet Introvertās mūzikas festivāla ideja - atgriešanās pie pamatbūtības, kas nereti ikdienā pazūd.
Kā iepazīsti pasauli ārpus notīm?
Man ļoti svarīga komunikācija ar dažādiem cilvēkiem. Kultūru un cilvēku daudzveidība mani aizrauj. Dažādība attieksmē pret dzīvi. Patiesībā tas viss ir saistīts ar skatuvi un mākslām. Mani interesē cilvēku domāšana: kā tā veidojusies, mainās, kā tā ietekmē to, kas notiek visapkārt. Kādas ir likumsakarības? Kā neiespējamais kļūst iespējams? Pirms daudziem gadiem man taču pašai likās, ka nodoties koklēšanai nav iespējams. Nevar domāt šauri - tikai tā! Un ja ne, tad ir pasaules gals. Patiesībā iespēju ir daudz.
Krīzes dziļums tevi nav sabiedējis? Ar ķezu tiksim galā?
Par to ar draugiem bijis daudz sarunu. Varbūt reizēm ne ļoti priecīgas. No ķezas varētu izkārpīties, bet pašiem ir ļoti jāmainās. Varbūt skan nepieklājīgi, bet latvieši katrs ir par sevi, grūti atrast vienojošo. Turklāt cilvēki Latvijā, īpaši lauku ļaudis, ir ļoti viegli manipulējami. Tāpēc jau viņi atkal un atkal uzķeras uz vienu un to pašu spēku politiskajām reklāmām. Man tas bija diezgan šokējošs atklājums, agrāk pat iedomāties nevarēju, cik viņi ir atvērti un naivi. Skumji, jo viņi tic, ja viņiem pasaka: «Tas ir labs.» Ir nopietni jāceļ izglītības un kultūras līmenis, vajadzīgi spēcīgi līderi, kuri nav saistīti ar iepriekšējām negācijām, ir ekonomiski neatkarīgi un strādā ar tīriem nodomiem. Domāju, ka ir daudz jaunu cilvēku, kuri to spētu. Arī kultūrā, kur vēl pirms dažiem gadiem likās, ka ir pilnīga bezcerība un latviešu kultūra nevienam nav vajadzīga. Šobrīd tā vairs neliekas. Ja cilvēkus interesē savas tautas kultūra, tad viņus interesē arī Latvijas liktenis. Latviešiem vajag vairāk kaut ko tādu kā Dziesmu svētki, pozitīvās emocijas, ko tie spēj radīt. To vajadzētu kultivēt arī ikdienā, jo pozitīva domāšana ļoti daudz ko ietekmē.
Tavi vienaudži ir patriotiski?
Manā vidē jā. Tomēr nacionālajos svētkos šī izjūta ir krietni mazāka nekā vēl pirms dažiem gadiem. Šeit tiek pieļauts tas, ko nevaru iedomāties nevienā citā valstī - zināmos vēstures datumos dažos Rīgas rajonos var dabūt pa muti par to, ka tu runā latviešu valodā. Un tam pat netiek pievērsta uzmanība. Pārsteidz, ja Ķengaragā kāds uz ielas uzrunā latviski. Tas rada nepatīkamu minoritātes sajūtu savā zemē. Ja latviešu patriotisms klibo, tad varbūt jāveicina Baltijas kopējais?