Jau dzirdēts, ka cilvēki Krievijā, apcerot Otrā pasaules kara rezultātus un samērojot tos ar ikdienas dzīvi, mēdz atkal uzdot veco jautājumu, kādēļ mēs, uzvarētāji, dzīvojam tik slikti, bet uzvarētie - daudz labāk.
Tas ir vajadzīgs jautājums, taču tas tāds arī palicis, bet rūpīgu centienu iegūt nopietnu atbildi tā arī nav bijis. Šis jautājums prasa ne tikai vēlēšanos pēc sevis izzināšanas, bet arī drosmi iet uz nopietnām pārmaiņām. Uz to pagaidām gatava vienīgi neliela daļa Krievijas sabiedrības, kas patiesi izprot nepieciešamību pēc rēķinu nokārtošanas ar nacionālo vēsturi.
Realitāte ir parādījusi, ka necilvēcīgs režīms, kāds nu jau gandrīz vesela gadsimta garumā noturējies Krievijā, nespēj nodrošināt Krievijas sabiedrībai pat sakārtotu vidi. Iebrauciet no Lietuvai piederošās Kuršu kāpas teritorijā, ko sauc par Kaļiņingradas apgabalu, un gūsiet iespēju atgriezties padomju haosā. Reizēm ir ļoti svētīgi kaut ko tādu ieraudzīt.
Ir grūti šādu ainu samērot ar to, ka 1913. gadā Krievija bija valsts ar visstraujāko attīstību pasaulē. Kur zemnieks veidojās par īstu zemes saimnieku, kur valdīja visai humāna attieksme pret citādi domājošajiem, ko apliecinājuši arī tā saucamie profesionālie revolucionāri.
Normālo lietu kārtību pārtrauca 1917. gads, un tikai tad, ja Krievijas sabiedrības lielākā daļa nonāks pie šādas izpratnes, kas prasa ārkārtēju piepūli, jo aicina noliegt visu līdz šim pastāvējušo ideoloģiski politisko kārtību un mantojumu, iespējama jauna dzīve.
Tā jau nav, ka šādi domā tikai tādi cilvēki kā Valērija Novodvorska. Visur pasaulē iespējams satikt krievus, kas ir kritiski noskaņoti pret kārtību dzimtenē, kur atgriezties viņi nevēlas.
No Latvijas cilvēki izbrauc ekonomisku iemeslu dēļ, krievi pamet savu zemi arī politisku iemeslu dēļ. Viņi ir saskatījuši ne vien režīma noziedzīgo attieksmi pret dāsno Krievijas zemi, kas nesola labāku rītdienu, bet arī sajutuši atbaidošas padomju laikus atgādinošas vēsmas. Atšķirībā no Latvijas savādāk domājošo atgriešanās tur nemaz netiek gaidīta.
Beidzamā desmitgade skaidri parādījusi, ka varas noturēšana Krievijā Putina režīma izpratnē iespējama vien ar pamatīgu prātu skalošanu. Un tas ir atbaidošākais, kas redzams gandrīz vai visos Krievijas TV kanālos.
Tikko pompozi padomiskā garā aizritēja arī 9. maija parāde Sarkanajā laukumā.
Tā ir gluži cita realitāte, kuras virspusējā izpausme ir maija tanki, taču nepieciešams padomāt, kas slēpjas zem šīs bruņutehnikas dārdiem pašā Maskavas centrā.
Der ieklausīties, ko saka Novodvorska. Viņa uzskaita dažādus priekšmetus, kas būtu novietojami Rietumos izveidojamā krievu drošībnieku muzejā. Pavisam interesantas lietas: ledus cirtnis, polonijs, šallīte, saindētas konfektes ukraiņu patriotiem, saindēts lietussargs, ar ko nodūra rakstnieku Markovu, displejs ar trajektoriju, kas virzīja katastrofai nolemto poļu lidmašīnu, ieroči, ar kuriem tika nogalināta Gaļina Starovoitova, Sergejs Jušenkovs un Anna Poļitkovska.