«Mēs strādājām noliktavās, ļoti necils darbs, bet jāsaka - samērā viegls,» par darbu Lielbritānijā saka Poļina. Iepriekš Latvijā abi nodarbojušies ar kartogrāfiju - rasējuši būvniecības plānus. «Pirms prombraukšanas mēs strādājām pa 12-16 stundām, bet Lielbritānijā strādājām tikai astoņas, varējām daudz ko atļauties un dzīvot ļoti labi,» atšķirības iezīmē Poļina. Viņa uzsver, ka Latvijā nav pelnījuši slikti, tomēr naudas augstākās izglītības pabeigšanai abiem trūcis.
«Es paliku stāvoklī - tas bija pirmais, kas mani mudināja braukt atpakaļ uz Latviju, jo uzskatu, ka bērnam ir jāredz savi vecvecāki,» saka Poļina. Lai arī pirms aizbraukšanas īrējuši dzīvokli gan Rīgā, gan Jelgavā, atgriežoties par pēdējo nopelnīto naudu un atvaļinājuma naudu izlēmuši Alūksnē nopirkt māju. Vaicāta, ar ko abi patlaban nodarbojas, Poļina saka, ka pati pagaidām nedara neko, bet vīrs strādā par meža izvedēju, tālbraucēju. «Darba piedāvājumu mums ir daudz, lai gan mums nav ne izglītības, nekā,» uzsver Poļina. Tas, viņasprāt, esot Alūksnes acīmredzamās ikdienas dēļ - jaunu cilvēku tur esot ļoti maz. «Mēs esam pastrādājuši Anglijā smagu darbu un sapratuši, kas ir fizisks darbs, ka arī ar to var pelnīt. Ar to var neslikti pelnīt arī Latvijā,» saka Poļina. Tomēr pāris vilšanās Latvijā esot sagaidījušas - aizvērtas ļoti daudzas skolas, slimnīcas. «Taupība ir taupība, taču, ja uz trim novadiem atstāj vienu dzemdību namu, varēja vismaz parūpēties, lai tas būtu aprīkots ar kārtīgu inventāru un nepārgurušu personālu,» stāsta Poļina. «Ja par atgriešanos būtu jāizlemj tagad, es septiņas reizes pārdomātu, pirms pieņemtu lēmumu,» viņa atzīst.
«Elementārākais, ar ko mēs paši esam saskārušies, - Latvijā ir ļoti grūti sākt savu biznesu,» saka Poļina. Birokrātiskos apgrūtinājumus uz savas ādas piedzīvojis arī viņas vīrs Gints. Cita problēma, ar ko saskaras atbraucēji, esot nodokļi. «Nav cilvēkiem paskaidrots, ka atgriežoties ir jāmaksā nodokļu starpība,» saka Poļina. Viņa piekrīt Reemigrācijas plānā iekļautajai iecerei sakārtot darba sludinājumus. «Braucu uz šejieni ar cerību dabūt darbu, un ir ļoti daudz piedāvājumu, taču noskaidrojot izrādās, ka patiesībā tāda darba vispār nav,» saka alūksniete.
Personisks lēmums
«Valsts nav tā, kas pieņem lēmumu par atgriešanos cilvēku vietā. Tas vienmēr ir personisks lēmums, kāpēc cilvēki aizbrauc vai atgriežas,» saka Ekonomikas ministrijas (EM) Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna izstrādes darba grupas vadītāja Dace Akule. Viņa norāda - Reemigrācijas plāns un darbi, kas varētu tam sekot, varētu palīdzēt atvieglot atgriešanās procesu. «Tie cilvēki, kas atbrauc šobrīd, - viņi atbrauc paši uz savu galvu,» saka D. Akule, uzsverot, ka ar plānu iecerēts veikt galvenokārt organizatoriskus pārkārtojumus - mainīt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) darba prioritātes, uzlabot ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju iespējas uzzināt ticamu informāciju par darba sludinājumiem, normatīvajiem aktiem, iestādēm, kurās ierasties atgriešanās gadījumā, un citām lietām. «Šādas lietas var motivēt daļu cilvēku pieņemt gala lēmumu, bet nav runas par to, ka mēs organizējam masveida autobusus un kampaņu. Tas, manuprāt, ir tāds padomisks, sociālistisks skats uz valsts lomu,» uzskata darba grupas vadītāja. Viņa skaidro, ka valsts varot tikai veicināt to, lai atgriešanās process nebūtu sāpīgs un pārāk grūts.
Pēc 29. janvārī notikušās Reemigrācijas plāna prezentācijas valdībā paredzēts, ka līdz aprīļa sākumam visām iesaistītajām institūcijām būs jāveic detalizēti aprēķini, cik katrs no tām uzdotajiem plāna punktiem maksās, jāizstrādā kritēriji, lai vēlāk novērtētu paveiktā darba kvalitāti. «Ja tas tiek apstiprināts valdībā, tas jau ir jautājums par konkrētām prioritāšu un normatīvo aktu izmaiņām,» saka D. Akule.
Lai gan ar Reemigrācijas plānu tiek saistītas lielas cerības, par plāna nostādnēm izteikta arī kritika. Daži sociālantropologi pauduši, ka plāns neuzrunājot iedzīvotāju vairākumu un sadalot cilvēkus vajadzīgos un mazāk vajadzīgos. Ekonomists Uldis Osis iepriekš Dienai norādījis, ka plāns pārlieku koncentrējoties uz darba ņēmējiem, nevis mudinot tos kļūt par darba devējiem.
Jāuzlabo apstākļi
«Aizbraukšana ir problēma tad, ja cilvēki ir spiesti aizbraukt, jo nespēj veidot dzīvi Latvijā,» uzsver sociālantropoloģe Dace Dzenovska, kura nesen pabeigusi pētījumu Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm. Lai arī daudziem labpatīkot aizbraukšanu uzsvērt kā cilvēku izvēles jautājumu, pētniece norāda - šāds viedoklis piedēvē cilvēkiem pārcilvēciskas spējas pašrocīgi mainīt apstākļus, kas padara viņa dzīvi nedzīvojamu. «Turklāt, lai dzīve būtu dzīvojama, nepietiek tikai ar darbavietu. Nepieciešama arī dzīvojama alga, kas Latvijā ir liela problēma,» uzsver pētniece.
«Kad aizbraukšana kļūst par masveida parādību, kā tas ir pašlaik, tā rada cita veida problēmas - sociālās vides sairšanu, ģimeņu sairšanu, tā kļūst par pastāvīgu palicēju ikdienas sastāvdaļu,» saka D. Dzenovska. Vaicāta, kādi ir viņas pētījuma galvenie secinājumi par dzīvi ārpus lielākajām pilsētām, pētniece norāda - laukos novērojusi, ka cilvēki ļoti spēcīgi izjūtot to, ka valsti viņi neinteresē kā cilvēki, bet drīzāk kā potenciāls resurss vai šķērslis - kā nu kurā gadījumā.
«No savas pieredzes varu teikt, ka reemigrāciju veicinoši projekti ir neefektīvi, ja Latvijā ir zemas algas vai represīvi birokrātiski aparāti vai citi apstākļi, kas mazina dzīves dzīvojamību,» norāda D. Dzenovska. Viņa uzskata, ka vispirms nepieciešamas dziļas un pamatīgas pārmaiņas, lai cilvēkiem nebūtu jāaizbrauc, un tikai tad būšot iespējams domāt par viņu atgriešanu.
Līdzīgas bažas izsaka arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Viņš norāda, ka patlaban reemigrācijas ideja un rūpes esot piesātinātas ar egoistiskām vēlmēm. «Tās nav nesavtīgas rūpes, tās ir rūpes par to, lai mums būtu nodokļu maksātāji, lai uzņēmējiem būtu darbinieki, nedomājot par viņu interesēm,» saka K. Sedlenieks. Viņš uzsver, ka jādara viss, lai cilvēki šeit labāk justos, nevis jādomā par to, kā pie mums atvest izmantojamus nodokļu maksātājus. «Nav tā, ka aizbraucēji ārvalstīs sēdētu katru vakaru un raudātu, domājot, kā tikt atpakaļ uz mājām, - kā patiešām bija pēc Otrā pasaules kara,» uzsver sociālantropologs.