«Latvijā ir saglabājusies repertuāra teātru sistēma - tas nodrošina, ka kādā no astoņiem teātriem akadēmijas absolventiem paveras iespēja strādāt, tāpat ir piedāvājumi neatkarīgajos teātros un citos projektos,» skaidro J. Johansons. Ar gadiem izredzes tikt pie lomām gan mazinās, to nosaka repertuāra izvēle, tādēļ daudzi aktieri vēlāk maina profesiju. «Skatītājiem patīk raudzīties uz jauniem cilvēkiem,» stāsta J. Johansons. Viņš skaidro vēl kādu realitātes nepievilcīgo pusi - jārēķinās, ka teātriem piešķirtie līdzekļi no valsts budžeta krīzes gados tika samazināti, vairākos teātros aktieriem nācies doties bezalgas atvaļinājumā.
Teātra aktieri izmanto piedāvātās iespējas filmēties, piedalīties televīzijas uzvedumos vai citos projektos, jo tā, protams, iegūst papildu ienākumus, taču lielā mērā arī profesionāli daudzveidīgu pieredzi. Diemžēl Latvijā filmas uzņem arvien retāk, bet vēl samērā nesenā pagātnē daži aktieri bija iecienīti tieši kino. Daudzu mūsu aktieru meistarība tiek augstu vērtēta arī ārzemēs, bet galvenais šķērslis ir valodu zināšanas. J. Johansons stāsta, ka Kristīne Nevarauska, kura Eiropā ierindojās starp desmit labākajām jaunajām kinoaktrisēm, tomēr pat ar nevainojamas angļu valodas prasmi kino jomā ārzemēs karjeru nevarēja veidot. Atsevišķi veiksmes gadījumi tomēr ir - Gundars Āboliņš spēlē izrādēs arī Vācijas teātros, Juris Žagars filmējās Vācijā. «Konkurence ir spēcīga arī pie mums, bet tos, kam ir patiess aicinājums un talants, nebaida arī paredzamās grūtības, jo aktiera profesija pievelk,» atzīst J. Johansons.