Savulaik, kad veidoja likumu par VDK dokumentu zinātnisko izpēti, bija arī priekšlikumi par komisijas finansējumu. Tas nenotika, un varbūt kāds domāja, ka rezultātā šis jautājums, kā saka, nomirs dabīgā nāvē. Un iespējams, ka tā arī būtu noticis, ja nebūtu komisijas locekļu pašiniciatīvas - piemēram, vairākkārt ejot uz dažādām Saeimas komisijām, atgādinot, ka ir taču pieņemts likums un ir nepieciešams uzsākt reālu darbu.
Jā, bet kāpēc šī, kā jūs teicāt, «cerība, ka nomirs dabīgā nāvē»? Bailes no kā?
Nezinu. Kopš kļūšanas par komisijas vadītāju esmu ticies ar cilvēkiem no Satversmes aizsardzības biroja, no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, un, cik noprotu, tad patiesībā tas, kas attiecas uz t. s. čekas kartotēku, jau ir izvērtēts. Vēl pirms pāris dienām pāršķirstīju vecās avīzes, un mēs redzam, ka jau 1998. gadā centrs norāda, ka elektronisko datu bāze ir izskatīta, ka ir atrasti jauni aģentu vārdi, kā nebija kartotēkā, īsi sakot, tas viss ir izskatīts. Laikrakstos atrodam arī, ka 2004. gadā Saeimas deputāti šo jautājumu jau pētījuši utt. Vācu valodā ir tāds jēdziens Herrschaftwissen - nomenklatūras, vadītāju zināšanas. Šajā gadījumā par «maisiem». Un nomenklatūra, vadība negrib šajās zināšanās dalīties ar sabiedrību.
Bet kāpēc negrib dalīties?
Kad komisija gatavojās sākt darbu, mēs postulējām, ka viens no galvenajiem pētniecības virzieniem būs saskares punkti starp VDK, nomenklatūru un Centrālkomiteju. Jo mēs gribētu sabiedrībai parādīt plašāku kontekstu - ka nebija jau tikai tie 600 «oficiālie čekisti», ka sistēmā bija iesaistīta arī nomenklatūra, politiskais aparāts. Kā vēl vienu prioritāti minējām to, ka... Redzat, runa jau ir ne tikai par tiem simbolisku nosaukumu ieguvušajiem «maisiem». Ir elektroniskā datubāze Delta - apmēram 130 lentes. Dati bija dzēsti un tika uzskatīti par zudušiem, tomēr tos izdevās atjaunot. Un tur ir ziņas par 80 000 cilvēku. Ļoti daudz materiāla, piemēram, cik cilvēku izsekoti, kādi cilvēki izsekoti utt. Un tas ļautu mums saprast, kas noticis tajos 10-15 gados Latvijā pirms neatkarības atgūšanas.
Ņemot vērā, cik stingras pozīcijas mūsdienu Latvijā ir bijušajiem kompartijas funkcionāriem, tas tiešām varētu nepatikt.
Nu... bet ir jāskatās uz šo Latvijas valsts atjaunošanas periodu 1990.-1991. gadā. Kā Tautas fronte saplūda ar bijušo kompartiju, bija kaut kāds konsenss utt. Tomēr manā skatījumā ir nepieciešams pārcirst šīs pēdējās saiknes ar pagātni. Un es vienalga īsti neredzu jēgu informācijas slēpšanai. Manā paziņu lokā arī ir cilvēki, kuri pirms 20-25 gadiem ir darījuši kaut ko, bet ko nu vairs... Es uz šīm lietām skatos reāli. Mēs taču labi zinām, kas ir bijis Rīgas Dinamo vadītājs Savicka kungs, savukārt, ja mēs paskatāmies, kas tur sēž ložā, mēs redzam mūsu šodienas politiskās elites pārstāvjus. Vai tad Savicka kungam Latvijā ir gājis sliktāk tāpēc, ka bija zināms, ka viņš strādājis VDK?
Totalitārās iekārtas specdienestu «mantojuma» tēma nav unikāla Latvijā. Bet, cik saprotu, vācieši kaut kā tiek galā, lai gan, protams, ir ļoti nepatīkami uzzināt, ka kāds tavs draugs ziņojis par tevi...
Nav tik traki. Es rūpīgi sekoju tam, kā šie procesi notiek Vācijā, tur ir darbības ikgadējie pārskati, un nereti tur tie, kurus izsekoja, kurus vajāja, iepazinušies ar informāciju, saka: mēs paši maldījāmies, jo turējām aizdomās ne īstos cilvēkus. Un, ziniet, Latvijā dažkārt dzird, ka, ja publiskos čekas aģentus, tad kāds negribēšot kā aģents sadarboties ar dienestiem mūsdienu Latvijā. Man tā liekas ačgārna loģika, jo tas, par ko mēs runājam, ir svešas, totalitāras valsts arhīvs, ar kuru Latvijas valstij nav būtībā saskares. Tas ir materiāls, kāds jāpieņem, kāds nu tas ir, un jāstrādā ar to.
Tikai neaizmirstiet, ka šodienas oficiālā mitoloģija saka, ka mēs visi okupācijas laikā bijām baigi pret to režīmu, cerējām uz neatkarības atgūšanu utt. Un tas būs nepatīkami, ja izpēte parādīs, ka sadarbošanās ar okupācijas režīmu bija plaša un masveidīga.
Ha... Ja paskatās uz šodien Latvijā notiekošo, tad taču arī viss notiek atbilstoši normatīvajiem aktiem, neviens jau nav noziedznieks.
Nešpetna paralēle.
Es pieļauju, ka tas nepatīkamais bijušajiem aģentiem ir savas līdzdarbības sistēmā atzīšana, varbūt nepieciešamība atvainoties. Mēs Latvijā gadiem ilgi runājam par izlīgumu, par piedošanu, bet, ja viņi paši neatzīstas, kā mēs viņiem varam piedot, jo nezinām, par ko? Latvijā ir vēl dažas īpatnības. Piemēram, Vācijā es varu iepazīties ar ziņotāja par mani īsto vārdu, Latvijā - tikai tad, ja man ir represētā statuss. Piemēram, par mani arī ziņoja, bet es nevaru uzzināt, kas tas par «Oskaru» vai «Kārli», jo es neesmu represētais [jāpaskaidro, ka Kangeris dzimis un audzis trimdā - M. Z.].
Īsi sakot, mēs esam gatavi nikniem vārdiem runāt par okupācijas pirmajām desmitgadēm, tur «viss ir skaidrs», savukārt septiņdesmitie astoņdesmitie gadi varētu būt tas «klupšanas akmens».
Jā, tas pārejas process daudziem varētu būt nepatīkams. Es neko negribu minēt, bet, ja skatāmies uz literātu, kultūras darbinieku loku šeit, Latvijā, man ir radies priekšstats, ka, ja tu padomju sistēmā gribēji kaut cik labi dzīvot, tad kaut kādi mesli bija jānes. Jautājums, kā tu pats šos meslus uztvēri - kā traucēkli vai ne. Mēs kā komisija jau neko negribam nosodīt, mēs tikai gribam parādīt, kā tā sistēma darbojās.
Jūs gribat, un mēs te sēžam 2015. gada 26. maijā tikai ar jūsu «gribēšanas» faktu.
Lieta sagāja dēlī pagājušā gada decembrī, kad Izglītības un zinātnes ministrija atteicās no mums, tad kaut kādā slepenā valdības sēdē vienojās ar Tieslietu ministriju, ka tā mūs «ņem». Tikai šajā «pieņemšanas - nodošanas» procesā piemirsās (?) jautājumi par finansējumu komisijai. Rezultātā mums tagad nepieciešams Saeimā pieņemt likumiņu, kas ļautu to naudu beidzot nodot LU Vēstures institūtam un mūs finansēt. Sliktais ir tas, ka vienlaicīgi ir parādījušies arī citi ierosinājumi, kas galīgi nepieņemami no atklātības viedokļa. Īsi sakot, nākamā nedēļa šajos jautājumos būs ļoti saspringta, jo viss atkal var izčibēt.