Par šādu lēmumu I. Talanovs 18. martā informējis arī Liepājas domi. Tajā pašā dienā Liepājas mērs Uldis Sesks telefoniski sazinājies ar I. Talanovu, kurš paudis, ka niecīgā pieprasījuma ārējos tirgos un zemo cenu dēļ tālāka rūpnīcas darbība ir nerentabla, tādēļ pieņemts lēmums paturēt tikai 120 darbinieku, kas strādās, lai nodrošinātu uzturēšanas režīmu, stāsta domes pārstāvis Andrejs Rjabcevs. Viņš arī min, ka pašlaik Nodarbinātības valsts aģentūras Liepājas filiālē jau reģistrējušies 37 bijušie uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs darbinieki. Pārējie tikšot atlaisti pēc savstarpējas vienošanās, kas paredz, ka darbiniekiem tiks izmaksāta arī kompensācija vienas mēnešalgas apmērā.
Uzņēmuma šķidrā tērauda velvēšanas ceha vadītāja vietnieks Sindijs Pagrabs teic, ka pagaidām nav zināms, kā darbiniekiem tiks izmaksātas algas par martu, taču vadība solot nodrošināt gan algu, gan atlaišanas kompensāciju izmaksu. «Tā kā visi darbinieki uzņēmumā strādā kopš 2015. gada 15. februāra, visiem pienākas atlaišanas pabalsts vienas mēnešalgas apmērā. Jāteic, ka atrast darbu visiem darbiniekiem nebūs vienkārši, jo Liepājā bezdarba līmenis ir ap 12%. Reģistrēto vakanču skaits ir aptuveni 2000, bet ne visas ir piemērotas mūsu darbiniekiem,» savas bažas pauž S. Pagrabs. Jāpiebilst, ka viņš, visticamāk, būs viens no 120 darbiniekiem, kas paliks, lai nodrošinātu rūpnīcā tā dēvēto uzturēšanas režīmu, taču S. Pagrabs atzīst, ka par to, kāda alga tiks maksāta, gan pagaidām runāts neesot.
Ne tik skeptisks ir A. Rjabcevs, kurš stāsta, ka Liepājā ir 60 metālapstrādes uzņēmumu, kas varētu piesaistīt daļu bijušo KVV Liepājas metalurga darbinieku. «Liepājā darbojas metālapstrādes uzņēmums Jensen Metal, kurš uz domi atsūtīja vēstuli, ka tam trūkst daudzu darbinieku. Arī tā ir iespēja atlaistajiem darbiniekiem. Situācija, protams, nav patīkama, taču to nevar salīdzināt ar 2013. gadu, kad no šā paša uzņēmuma tika atlaisti 2000 darbinieku,» atzīst A. Rjabcevs.
Diena jau rakstīja, ka KVV Liepājas metalurgs nespēj nokārtot savu saistību atmaksu ar Valsts kasi, kā arī nespēj izpildīt tās izvirzītās prasības, lai saistību atmaksas grafiku varētu pārskatīt. Uzņēmuma vadība pašreizējā situācijā vaino gan augstās elektrības izmaksas, gan niecīgo pieprasījumu pēc saražotās produkcijas eksporta tirgos. Tajā pašā laikā valdības pārstāvji norāda, ka elektrības izmaksas investoram bija zināmas jau rūpnīcas iegādes laikā.