Ieaudzināja tēvs
Profesoram galvenais sarunu temats saistās ar medicīnu - piemēram, vai Latviju var skart Ebolas vīruss. «Par to var runāt stundām ilgi. Atceros cūku gripas epidēmiju - šķita, tā ir tik tālu, bet atnāca arī pie mums. Tie ir dažādi vīrusi, atšķiras arī izplatīšanās ceļi, bet teorētiski to var atvest, jo cilvēki daudz pārvietojas. Tam jābūt gataviem,» uzskata Jāzeps Keišs.
Patiesībā profesoram ir divas aizraušanās - ne tikai medicīna, bet arī celtniecība! Šo otru aizraušanos viņš realizējis paralēli aktīvajām mediķa gaitām - ilgus gadus pats cēlis māju Apšuciemā un ir gandarīts par veikumu: «Ja dzīvē ko vēlas sasniegt, ir daudz jāstrādā. Protams, ir labi, ja cilvēkam ir kāds talants. Un, ja ir kārtīgs darbs, viņš izveidojas par spīdekli. Dzīvē esmu daudz redzējis talantīgu cilvēku, taču daudziem ir viena problēma - viņi jūt savu talantu, uz to paļaujas, bet nepiekopj darbību. Ar domu, ka gan jau tiks ar visu galā, tā viņi sadeg dzīvē.»
Profesoram pašam strādīgumu ieaudzinājis tēvs. Jāzeps Keišs dzimis Baltinavā. Viņi ģimenē bijuši trīs bērni. «Mana mīļā, labā māte...» profesoram acīs ir aizkustinājuma asaras, pēc mirkļa viņš turpina: «Viņa bija sūri, grūti augusi - 13 gadu vecumā viņai nomira māte un bija jāvada visa saimniecība. Viņai bija ļoti skaista balss - būtu citi laiki, māte varētu dziedāt operteātrī, bet viņai pietika ar dziedāšanu baznīcas korī.» Jāzepa tēvs bijis izglītots cilvēks, beidzis Aglonas ģimnāziju. «Viņš ar to lepojās. Nesen atradu tēva atestātu - viņam bija jāmācās grieķu, latīņu, franču, vācu valoda, angļu. Latīņu valodā bija jāraksta domraksts! Tā bija augsta līmeņa izglītība, ne velti no šīs ģimnāzijas mācījās tālāk universitātē - par ārstiem, skolotājiem. Citi kļuva par mācītājiem. Atceros, skolas gados par mācītājiem teica, ka viņi ir melnais spēks. Nē. Tie bija gaismas nesēji agrākajai Latgalei,» uzsver J. Keišs. Viņa tēvs strādājis pagasta valdē, bijis autoritāte laukos. «Drosmīgs cilvēks. Muguru nelieca nevienam, jo varēja pierādīt savu taisnību,» cieņu pret tēvu pauž profesors.
Smukais, baltais halātiņš
Baltinavas vidusskolu Jāzeps nav pabeidzis - pēc 10. klases skolā spiests stāties komjaunatnē, bet tēvs ar to nebūtu samierinājies. Jāzeps izlēmis doties plašajā pasaulē, pārcēlies uz dzīvi Rīgā, pie tēva brāļa. «Kad devos svešumā, mātei bija tikai divi būtiski novēlējumi: lai apkārt man būtu labi cilvēki un neņemt no bankām kredītus. Man tiešām dzīvē ir laimējies ar cilvēkiem un kredītus neesmu ņēmis,» tagad apliecina Jāzeps Keišs.
1960. gadā viņš iestājies Rīgas 2. medicīnas skolā. Izvēloties dzīves ceļu, Jāzepam bijis grūti izšķirties, kas interesē vairāk - celtniecība vai medicīna. «Baltinavā bija 30. gados izveidota slimnīca, to vadīja dakteris Jaunzems, mans krusttēvs. Kara laikā viņš tika iesaukts vācu armijā, pēc tam nokļuva Amerikā. Latvijā viņš bija lauku ārsts, bet tur kļuva par universitātes profesoru. Viss mainās. Tad, kad sakām, ka nu ir slikti, bieži vien tas ir laba sākums. Šo tēzi es atzīstu, jo sliktais ir pārejošs,» uzskata J. Keišs. Medicīnā jauno cilvēku tolaik imponējušas divas lietas. «Pirmā - ka nekas nav jādara. Un otrais bija baltais halāts - sevišķi smuki tas izskatījās ar kādu sarkanu asins pili,» par saviem jaunības maldiem smej profesors, uzsverot - medicīnā ir jāstrādā ļoti daudz.
Medicīnas skolu Jāzeps pabeidzis ar sarkano diplomu: «Skolā es sapratu, kā ir jāmācās. Ka visām lietām ir noteikta secība, un, kad esam to sapratuši, tad arī, nezinot kādu fragmentu, varam risināt problēmas. Tas man dzīvē ir palīdzējis saskatīt likumsakarības un iet tālāk.» Profesors ironizē - savulaik vidusskolā viņš nav izcēlies ar īpašām sekmēm, skolotāji tēvam teikuši - ja no šī puiša sanāks traktorists, arī tad ir jāpateicas Dievam. Šo vārdu teicējus Jāzeps Keišs pēc tam dzīvē sastapis - kad jau strādājis Latvijas Infektoloģijas klīnikā un bijis Rīgas Stradiņa universitātes docētājs. Kopumā Latvijas Infektoloģijas centrā profesors Keišs nostrādājis 40 gadu - līdz pērnā gada rudenim.
Lai dzīve nebūtu drūma
«Aiziešana pensijā ir ieiešana dzīves pēdējā etapā,» bez nožēlas saka profesors Keišs un turpina: «Mans darbs bijis saistīts ar cilvēkiem - tagad šīs sadaļas dzīvē nav, bet es vēl lasu lekcijas, ikdienā paveicu kādus remontdarbiņus, strādāju ar koku, daudz brīvā laika nav. Kad aiziet no darba, ar kaut ko ir jānodarbojas, jo tukšums ilgi nevar turpināties. Ar negatīvām domām cilvēks ātri vien sevi var piebeigt.» Profesors pieļauj, ka mūslaiku depresijas epidēmijas cēlonis meklējams faktā, ka cilvēki nav pietiekami nodarbināti. Tad rodas pārdomas - vienam ir, bet kāpēc man nav? Profesors saka - problēmas, sākot no ģimenes un beidzot ar valsti, rodas tad, kad sāk salīdzināt, kā dzīvo vieni, kā otri un kādi kuram ir bērni vai mazbērni. Rodas iekšējs nemiers un, kad tas parādās sarunu līmenī, beidzas ar konfliktiem. «Lai Dieva svētība jūs pavada!» senioriem vēl Jāzeps Keišs. Skaisti vārdi. «Tie ir zelta vārdi, tikai katrai lietai, arī Dieva svētībai, ir jāiet pretī. Jāpadod roka, lai būtu, kur tai svētībai nonākt. Cilvēkiem, kas ir darbspējīgi, jābūt ar godīgu attieksmi pret darbu, ir jāstrādā, nevis jāgaida dāvanas no dabas, kā teica Mičurins. Svētība jāuzņem ar labām domām - nevajadzētu skaust, skaitīt, cik ir otram, bet domāt, kā pašiem izgrozīties, iekārtoties. Tas ir ļoti svarīgi - atrast mieru savai dzīvei, savai domāšanai, nevis visu laiku degt sasprindzinājumā. No tā rodas visādas slimības. Ja iesim svētībai pretī, dzīve nebūs tik drūma.»