Filmas, koncerti, lekcijas
Spānijas vēstniecība sadarbībā ar vairākām izglītības iestādēm un organizācijām aicina uz plašu pasākumu programmu. Kino cienītāji katru aprīļa trešdienu plkst. 18 Eiropas Savienības mājā bez maksas varēs noskatīties spāņu filmas - Goijas balvu ieguvējas Sniegbaltīte/Blancanieves (2012) un Es, arī/Yo, tambiￃﾩn (2009), kā arī vēl divus publikas atzinību guvušus kinodarbus Katrā rokā pa ierocim/Una pistola en cada mano (2012) un Trīs dienas ar ģimeni/Tres dￃﾭas con la familia (2009).
23. aprīlī tiks atvērta fotogrāfiju izstāde Būvniecības māksla Spānijā, kuru līdz pat maija vidum būs iespēja apskatīt Arhitektu savienības namā. Ieeja par brīvu. Līdzās spāņu dzejas antoloģijas iznākšanai viens no Spānijas kultūras dienu centrālajiem notikumiem būs arī spāņu ģitāras meistara Rikardo Galjēna un Profesionālā pūtēju orķestra Rīga koncerts Spāņu ģitāra un Bahs, kas notiks 12. aprīlī Lielajā ģildē. Programmā arī vairākas lekcijas, kas veltītas gan valodai, gan kultūras mantojumam, gan izgudrojumiem, par kuru spānisko izcelsmi nenojautāt, gan Kihota Spānijai. Kalnciema ielas kvartālā 26. aprīlī notiks pirmais spāņu tirgus. Bērniem - spēles un spāņu animācijas filmas. Spānijas vēstniece Latvijā Marija Konsuelo Femenija Gvardiola uzsver, ka šogad liels akcents likts uz to, lai parādītu, cik «spāņu valoda ir noderīgs un efektīvs saziņas līdzeklis mūsdienu kultūrtelpā». Pieaugušajiem Kalnciema spāņu tirdziņā būs iespēja pārbaudīt savas spāņu valodas zināšanas, tiekot arī pie balvām.
Spāņu dzejas guļbūve
«Tas ir dārgums,» izdevniecībā Neputns izdoto Spāņu dzejas antoloģiju. XX gs. raksturo vēstniece Marija Konsuelo Femenija Gvardiola. «Leona Brieža varoņdarbs,» tā izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. Dzejnieks šos spāņu autorus bija tulkojis visu radošo mūžu, nezinot, vai tos kādreiz kāds izdos, līdz beidzot saņēmis entuziasma pilnu atbalstu no Spānijas vēstniecības un izdevniecības Neputns.
Izdevums sniedz pārskatu par spāņu dzejas spilgtākajām parādībām un personībām aptuveni simts gadu periodā. Lasāmi 33 dzejnieku dzejoļi - pārstāvēti spāņu dzejas zelta laikmeta dzejnieki, tā dēvētā 98. gada paaudze ar saviem apskaidrotās vienkāršības meklējumiem, kā arī «27. gada paaudze», kura lielu uzmanību pievērsa valodiskajiem un mākslinieciskas dabas aspektiem; antoloģijā iekļauti gan spilgtākie avangardisti, gan tradicionāli tautiskās poētikas piekritēji, protams, arī Latvijā vislabāk pazīstamā spāņu autora Federiko Garsijas Lorkas dzejoļi, kura vārda spēku Latvijā Leons Briedis salīdzina ar paroli. Kopumā tā ir reibinoši dziļa, satraucoša tēlainība, kas uz mūžu var mainīt izpratni par to, kas ir dzeja. Īpašs «metaforu jutekliskums un plastiskums» (L. Briedis).
«Šī antoloģija ir mazliet novēlota atzīšanās mīlestībā spāņu valodai, dzejai, kultūrai,» saka tās sastādītājs un atdzejotājs Leons Briedis, kurš spāņu valodā iemīlējies un ir tai uzticīgs jau no pusaudža gadiem. «Laikam manās asinīs mazdrusciņ ir spānisku asiņu.» Šīs antoloģijas vērtību dzejnieks, kurš savu veikumu salīdzina ar «spāņu dzejas guļbūves radīšanu», saskata arī tajā, ka «nākamās atdzejotāju paaudzes vairs nejutīsies tik vientuļas un pārprastas». Pateicoties Spāņu dzejas antoloģijai, viņi jau iekļausies pēctecībā.
Dārgums šī spāņu dzejas antoloģija ir vēl kādā ziņā. Tā ir tik skaista, ka istabā var atļauties ienest, tikai pamatīgi izberžot grīdu un nokrāmējot galdu. Atverot zīžaini sarkano vāku ar Ilmāra Blumberga titulilustrāciju, parādās iekšvāciņš citrona vai saules dzeltenumā. Tālāk seko Blumberga oriģinālzīmējumu cikls. «Blumbergam bija pasūtīts tikai vāks,» stāsta Laima Slava. «Bet spāņu dzeja viņu iedvesmoja, un viņš zīmēja visus Ziemassvētkus.»
Meklēt zaudēto bērnu
28. martā Latvijas Kultūras akadēmijas Zirgu pastā notika spāņu dzejnieka Alehandro Lopesa Andradas lekcija, kurā viņš sniedza pārskatu par spāņu dzejas attīstību un iepazīstināja ar saviem estētiskajiem uzskatiem. Lekcijas galvenā ideja un patoss bija saistīts ar dzejnieka kaismīgo nepatiku pret literatūras kritiķu mēģinājumiem dzeju klasificēt. «Tas pārsteidz kā pliķis,» sacīja A. L. Andrada. «Es uzskatu, ka ir absolūti absurdi apvienot grupā dzejniekus tikai tāpēc, ka viņi vienkārši ir piedzimuši vienā vēsturiskajā periodā. Visu sakārtot pa kategorijām ir mākslīgs spēks, un tajā nav nekā dabīga. Pēc tam arī lasītāji dzejniekus uzskata par kaut ko hermētiski noslēgtu un akadēmisku. Netiek ļauts savus uzskatus paust pašiem dzejniekiem.» Spāņu dzejnieks lekcijā sevi apliecināja kā izteiktu intuitīvā tipa mākslinieku, kuram jebkura veida racionalitāte sagādā teju fiziskas ciešanas. Viņa pārliecībā «dzeja - tas ir kaut kas svēts, emocionāls, transcendentāls. Tiek aizmirsts par dzejas mistēriju. Tā ir svētā uzplaiksnījums, kas atklāj nezināmas lietas, un gluži kā reibonis. Dzeja ir kā dāvana, kas jābauda, nedomājot par tehniskiem līdzekļiem».
Alehandro Lopess Andrada ir dzimis 1957. gadā Andalūzijas ziemeļos, ciematā Valje del Duke, kur vēl arvien dzīvo kopā ar ģimeni. Literāro ceļu sācis pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, radot virkni dzejas un prozas darbu. Kopš tā laika publicējis vairāk nekā 35 grāmatas un saņēmis daudzas literārās prēmijas. Alehandro Lopess Andrada ir īsts dabas dzejnieks, kura galvenais iedvesmas avots ir dzimtā vieta: «Es kļuvu par rakstnieku, pateicoties ganiem, kuri man palīdzēja atšifrēt dabas valodu.» Viņš pieder paaudzei, kuru skolā mācīja lasīt, lasot dzeju. Andrada turpat Zirgu pasta tumsā tik dzīvi atsauc atmiņā kādu Antonio Mačado dzejoli, kurā agrā zēnībā iemīlējies, ka uz brīdi tiešām šķiet pārvērties par septiņus astoņus gadus vecu puiku. «Pēkšņi biju atklājis neuzpērkamo nevainības būtību,» atceras dzejnieks. Meklēt sevī zaudēto bērnu Andrada uzskata par savas dzejas galveno uzdevumu. Citādi viņš nemaz nespētu radīt «godīgu un patiesu dzeju».
Šoks prātam
Andrada atzīstas, ka jūtas apmulsis, iekļauts Spāņu dzejas antoloģijā kopā ar lielajiem meistariem, kurus apbrīnojis jaunībā: «Es to īsti vēl nemaz nevaru aptvert.» Iespējams, Alehandro Lopess Andrada ir viens no netēloti pieticīgākajiem cilvēkiem, kāds šobrīd dzīvo pasaulē. Savukārt dzimtā vieta viņu 2007. gadā iekļāvusi goda pilsētnieku sarakstā, Alehandro Lopesa Andradas vārdā nosaucot arī vienu no laukumiem.
Viesošanās Rīgā, Tallinā un Tartu spāņu dzejniekam pagājusi uz iedvesmas spārniem vārda tiešā nozīmē. Spāņu dzejas antoloģijas. XX gs. atvēršanā viņš min tikai vienu jauna dzejoļa skici, kas radusies ceļā no Rīgas uz Tallinu, bet nākamajā dienā pēc lekcijas studentiem Andrada atzīstas, ka radušies aizmetņi kādiem padsmit dzejoļiem. Viņu šeit iedvesmojot gluži viss. «Visas krāsas, dzērves, putni, kuriem visiem es nemaz nezinu vārdu. Tas viss ir šoks manam prātam.» Bet visvairāk pārsteigts dzejnieks ir par to, ka viņu, tipisku dabas dzejnieku, kura ierastie iedvesmas avoti ir «margrietiņas, upītes burzgulēšana, meldru skaņa», tik ļoti aizrāvusi Rīgas arhitektūra, pilsēta kā tāda. Alehandro Lopesu Andradu iedvesmojot pat policijas mašīna, nerunājot par Sv. Pētera baznīcu, kur katrs stūrītis, viņaprāt, ir dzejoļa vērts.
Spānijas kultūras dienu programma - Spānijas vēstniecības mājaslapā. Filmu programma: www.esmaja.lv.