Tiesa, sākums bija zobu tehniķa specialitāte. Evita gan uzsver, ka dzirdes akustiķis nav tikai tehnisks darbinieks, tāpēc inženieris elektroniķis šo darbu gluži nevar darīt. «Jāatceras, ka darīšana ir ar cilvēku, viņa galvu.»
No zobiem pie dzirdes
Dzirdes akustiķis veic dzirdes protezēšanu pacientiem, kam konstatēts dzirdes zudums, - pielāgo, regulē un programmē dzirdes aparātus un implantus. «Noņemu auss nospiedumu, lai izgatavotu speciālu auss ieliktnīti, tur vajadzīga slīpēšanas prasme,» Evita stāsta par dzirdes aparātu pielāgošanu katra cilvēka fizioloģijai, bet piebilst, ka tagad vairāk nodarbojas ar programmēšanu, savukārt slīpēšana, kas ļoti patīk, ir kā atslodze no komunikācijas ar pacientiem, jo to pamatā nu uzņēmusies asistente. «Pirmos desmit gadus gan būros viena pati, reizēm līdz 23.00 vakarā.»
Latvijas Bērnu dzirdes centrā (LBDC) Evita nonāca uzreiz pēc Rīgas 1. medicīnas skolas, kur mācījās par zobu tehniķi. «Pat nezinu, kāpēc izvēlējos šo specialitāti. Tas nāca kā no augšas,» Evita saka. Nedēļu pēc izlaiduma skola viņu uzaicināja aprunāties ar LBDC pārstāvjiem, kas meklēja cilvēku, kurš varētu slīpēt ausu protēzes, un Evita piekrita centrā strādāt. Latvijā šādus speciālistus negatavo, dzirdes akustiķu mums ir tikai 3-4, un zobu tehniķi ir vienīgie tiem daudzmaz radniecīgie, Evita atklāj. Savu izvēli viņa nav nožēlojusi, jo strādāt ar dzirdes, nevis zobu protēzēm esot daudz interesantāk.
Centram tie bija pirmie pastāvēšanas gadi, un ar dzirdes aparātiem un pārslodzi cīnījās viens pats darbinieks, kas sākumā Evitu apmācīja, bet jau drīz aizbrauca strādāt uz ārzemēm, atstājot jauno pēcteci vienu. Evitu LBDC aizsūtīja mācīties uz Vāciju, un dažādu kursu apmeklēšana Dānijā, Austrijā, Čehijā, Šveicē viņai joprojām ir regulāra. «Sanāk redzēt pasauli, iepazīt daudzus cilvēkus, tehnoloģijas - gandrīz brīnumtehnoloģijas, jo ar kohleāro implantu pilnīgi nedzirdīgs cilvēks spēj normāli dzirdēt,» Evita stāsta.
Ielaistu gadījumu mazāk
Evitas pārziņā centrā ir arī dzirdes aparātu un implantu serviss. Tāpat viņa piedalās dažādos LBDC projektos - Labestības dienā, projektos, kas noritējuši ar LMT atbalstu. Savukārt sadarbībā ar Aizkraukles bankas Labdarības fondu jau divus gadus tiek dāvināti progresīvi dzirdes aparāti bērniem no trūcīgām ģimenēm.
Salīdzinot ar padsmit gadu tālu pagātni, dzirdes korekcijas joma Latvijā attīstījusies milzu soļiem - gan pieejamo tehnoloģiju, gan diagnostikas ziņā. «Kādreiz mūsu centrs gadā izsniedza dzirdes aparātus 500-600 bērniem, tagad - ap 200. Pacientu ir mazāk, jo vairs nav ielaistu gadījumu, kādu sākumā bija ļoti daudz, nāca bērni ar diagnozi par garīgo atpalicību, lai gan vienkārši nedzirdēja…» Evita stāsta, ka jaunās, digitālās tehnoloģijas ļauj šķirot dzirdes aparātā ienākošos signālus, kas bērniem ir īpaši būtiski valodas apguvē, bet ar kohleārajiem implantiem nu var peldēties, kas agrāk bija neiedomājami.
Vai nozares attīstība neprasa arī vairāk dzirdes akustikas speciālistu? Savulaik doma par šādas studiju programmas izveidi bijusi, taču Latvija ir pārāk maza, daudzi cilvēki dzirdes aparātu var atļauties tikai ar valsts finansējumu, turklāt esošie dzirdes akustiķi (arī tie, kas strādā privātajā medicīnā) dzirdes korekcijas lauciņu «pārklāj» pietiekami. Evita gan atzīstas - dažreiz viņu nomāc tas, ka ir lietas, ko viņas vietā nevar izdarīt neviens aizvietotājs. Tomēr viņa cenšas sabalansēt darba ritmu ar atslēgšanos - ceļojot, dejojot, vingrojot, peldot.
Izaugusi līdz griestiem
Lai gan atsevišķu projektu ietvaros Evitas pacienti ir arī pieaugušie, pamatā viņa strādā ar bērniem. Nereti tas nozīmē nopietnu darbu ar viņu vecākiem. «Psiholoģiski ir ļoti grūti, jo vecāki, nokļūstot manā kabinetā, beidzot arī līdz galam apzinās problēmas rūgtumu,» Evita saka un stāsta, ka ne vienmēr pat dzirdes aparāts spēj dot rezultātu. Kareivīgākās mammas un tēti visbiežāk ir tie, kuri nespēj pieņemt - viņu bērns nedzird. Tāpat arī tieši no vecākiem ir ļoti atkarīgs, kā bērns attīstīsies pēc dzirdes aparāta vai implanta ielikšanas, jo «tehnoloģijas ir tikai kādi 20%, pārējais ir pacietība, smags darbs, pedagoģija». Lai spētu palīdzēt gan pacientiem, gan sev, Evita izstudējusi psiholoģiju RPIVA. Viņa teic, ka tieši psiholoģisku iemeslu dēļ vairākkārt domājusi par iešanu prom no centra. «Bet, redzot to brīnumu, kas mēdz notikt... Kad uzliec bērnam dzirdes aparātu un viņš pēkšņi dzird un skatās tādām acīm… To nevar aprakstīt.»
Evita labi apzinās, ka 18 gadu vienā darbavietā ir daudz, tomēr ir žēl visu pamest, jo tajā ieguldīts tik daudz. «Esmu apguvusi visas modernās tehnoloģijas, kaut kas radikāli jauns diez vai vairs gaidāms. Ja strādātu ārzemēs, mani visdrīzāk ieliktu kādā šaurākā nišā, kamēr te varu darīt visu. Latvijā es savā profesijā citur neredzu labākas iespējas kā LBDC. Te ir fantastisks tehniskais nodrošinājums, lieliska komanda un vadītāja, un strādāt kādā privātstruktūrā es negribētu. Līdz ar to Latvijā kur augt man vairs nav, esmu kļuvusi pat par dzirdes aparātu ražotāju pārstāvi,» spriež Evita un rezumē - ja kaut ko mainīs, tad ne vairs šīs profesijas ietvaros. Kādreiz bijis sapnis būt kosmetologam, no kura cilvēki vienmēr aiziet priecīgi. «Esmu ideāliste, jo gribu «mieru visā pasaulē»,» Evita smaida.