Zina, kas ir skaitļojamā mašīna, strādājusi lielākajās nozares kompānijās, bet patlaban jau pusotru gadu ir izstrādes vadītāja FMS grupas uzņēmumā FMS Software. «Man ir iespēja palīdzēt veidot uzņēmuma arhitektūru,» Māra saka un skaidro, ka mirklī, kad uzņēmums sāk strauji augt, kādam ir jāstrādā pie tā, lai izvairītos no lielas kompānijas lielākajiem ienaidniekiem - nesadalītas atbildības un nesaprotamiem procesiem. «Šobrīd man FMS ir ārkārtīgi interesanti, un, šķiet, tā būs vēl labu laiku.» Par nākotni Māra galvu nelauza. «Ja tu koncentrējies kaut kam vienam, tad neredzi pārējās izdevības, kas nāk pretim.»
Perfokartes, violeti kaķi
Studēt lietišķo matemātiku LU «fizmatos» Māra 80. gadu vidū izvēlējās ar izslēgšanas metodi. «Man patīk lietas, kuras var radīt vai izdomāt pats, nepatīk tās, kuras jāmācās no galvas. Un matemātika taču bija tik skaista - tur nekas nav jāmācās, viss tāpat ir saprotams. Iepriekš arī biju piedalījusies dažādās olimpiādēs.» Māra kā avantūriste pēc dabas izvēlējās specializēties programmēšanā, kas tolaik bija KAUT KAS - par datoriem bija tikai nojausma, bet skaitļotāja profesija likās aizraujošs noslēpums, kurā jāmetas iekšā. Studējot Māra nokļuva starp cilvēkiem, kas pirmie Latvijā tika pie kompjūteriem. «Mana vecākā meita nesen smējās - tikai augstskolas pēdējos kursos sapratusi, ka viņai nav bijusi tāda pati bērnība kā citiem. Stāstījusi kursabiedriem par veco datorspēlīti DOS ar violetajiem kaķiem, ko nu izdevies noemulēt uz Windows, bet visi viņā skatījušies lielām acīm. Sapratusi, ka neviens to spēlīti nav redzējis,» Māra stāsta.
Jau studiju laikā viņa sāka piestrādāt LU Skaitļošanas laboratorijā, kur palika arī pēc diploma iegūšanas un no operatora vēlāk kļuva par sistēmprogrammētāju. «Ko nozīmē skaitļošanas laboratorija, to šodienas cilvēkam ir grūti pastāstīt. Esmu piedzīvojusi tādas brīnumainas lietas kā perfokartes, perfolentes, Mainframe datoru, kas aizņem 200 m2 zāli un kura 29 MB disku meitenes ceļ ar abām rokām. Esmu dzīva vēsture,» Māra smejas.
Ko nu muldi?!
Kad parādījās neierasti mazie personālie skaitļotāji, Māra, pie tiem netikdama LU, pieteicās darbā SWH Rīga, kas programmētājiem tolaik bija karjeras sapņu iemiesojums. «Tā bija viena no kārtējām avantūrām, jo lietas, kas bija darītas uz mainfreima, un tās, kas bija jādara uz personālā datora, atšķīrās kā diena pret nakti. Paņēmu mēnesi atvaļinājuma, lasīju programmas un iepazinos, ko nozīmē programmēt uz PC. Pēc tam ar augsti paceltu galvu gāju uz SWH un teicu - protu! Kad to tagad stāstu cilvēkiem, kas mani pieņēma darbā, viņi saka - ko nu muldi?! Toreiz neviens neuzzināja, ka visu mācījos uz vietas.»
Sākumā Māra programmēja, pēc tam bija sistēmanalītiķe, bet pēc otrā un trešā bērna piedzimšanas, priekšnieka pierunāta, kļuva par projektu vadītāju. «Man vienmēr ir paticis būt neformālam līderim - tad vari organizēt cilvēkus gan darbam, gan nedarbiem,» Māra smej, tomēr pirmo pieredzi projvada amatā sauc par ļoti vērtīgu, jo, strādājot pie mazas grāmatvedības sistēmas izstrādes, varējusi izpausties kā cilvēks orķestris: nodarboties ar mārketingu, klientiem, darbinieku atlasi, motivēšanu, organizēt komandu, veikt biznesa analīzi.
SWH apvienojoties ar Exigen, Māras darbā parādījās jauni apvāršņi - starptautiska sadarbība, komandējums uz ASV, rūdījums lielos projektos ar lieliem stresiem, kādi Latvijā vēl nebija piedzīvoti. Kādas lielas sistēmas izstrādē Māra koordinēja ap 60 cilvēku no dažādām valstīm, lai dažādu pušu izstrādātais sistēmas kods veidotos «maģiski viendabīgs». Taču, kad projekts noslēdzās, atkal kļuva labi un mierīgi. «Un, kad tā kļūst, es sāku skatīties apkārt. Mēs ar vīru arī strādājām vienā darbavietā, un likās, ka varbūt tā nevajag,» Māra stāsta, kā pieteikusies darbā Tieto. Te Exigen gūtā pieredze palīdzēja veikli veikt pārkārtojumus, kas ļāva sakārtot iekšējās darbu plūsmas. «Nesen no bijušajiem kolēģiem saņēmu savā dzīvē skaistāko komplimentu. Man teica: zini, Māra, mums vēl aizvien viss strādā tā, kā tu pirms trim gadiem uzstādīji. Lai gan - ja tu pie mums joprojām strādātu, gan jau viss nebūtu tieši tāpat.»
Āāāā, un jau septiņi vakarā
Māra bija sajutusi, ko nozīmē paņemt kādu lietu IT uzņēmuma norisēs un sakārtot, pacelt augstākā līmenī. Ar to viņa nodarbojās gan nākamajā darbavietā Nexum IT, gan arī tagadējā - FMS Software, kur nonāca, jo «man bija aizdomas, ka šis uzņēmums ir tādā attīstības stadijā, kurā man būtu interesanti to palīdzēt būvēt».
Aizraujoši esot ļoti, un jau izdevies pielikt roku pie būtiskām pārmaiņām produktu versiju un darbu plānošanā un atsekošanā, darbu uzskaites sistēmas JIRA ieviešanā. To, ka vispār cilvēki mēdz garlaikoties, Māra nesaprot. «Man nav jāgaida darba dienas beigas, lai varētu ķerties pie kaut kā interesanta, jo parasti ir tā - āāā (ievelk elpu), un jau septiņi vakarā. Arī ārpus darba es parasti ar nožēlu laika trūkuma dēļ atvados no vēl kādas domas, ko būtu varējusi izdarīt,» Māra teic. Viņas vaļasprieki ir bērni, lauku mājas un lasīšana. «Man patīk visādas neprātīgas idejas, teorijas. Un man patīk mācīties.»
Šajos gados daudz mācījusies arī visa Latvijas IT nozare. Kopīgais ar to laiku, kad tā sāka veidoties, pēc Māras domām, ir daudzie loģiski domājošie un uz problēmu risināšanu orientētie cilvēki, kuri strādā ar aizrautību. «Tas ir mūsu zelta fonds. Es gribētu cerēt, ka viņi neiet mazumā, bet gan mēs [IT uzņēmumi] ejam vairumā, tāpēc mums viņu vajag arvien vairāk. Bet izglītības sistēmā vairāk būtu jārūpējas par talantīgo skolēnu attīstību,» Māra saka.
Savukārt kā lielāko atšķirību starp «toreiz» un «tagad» viņa min attīstījušos izpratni par IT kā biznesu. «Ir pieaugusi uzņēmumu spēja paņemt lielu projektu ar pārliecību, ka tas tiks paveikts, nevis - Dievs vien zina, ar ko tas beigsies.» Māra gan piebilst, ka pie mārketinga mūsu IT firmām vēl jāstrādā. «Ja liels starptautisks pasūtītājs pie Latvijas IT uzņēmuma vienreiz ir atnācis, viņš prom vairs neaiziet, jo mēs strādājam labi un atšķirībā no Indijas domājam arī par to, ko klients ir gribējis, nevis tikai - ko pasūtījis. Bet mūsu slava pasaulē vēl nav tik plaša, lai mēs būtu brends.»