Ainars Bagatskis
«Zaudējuma skaņa ir klusums garderobē. Desmit minūtes, kamēr gaidījām spēlētājus, ar kuriem vēl preses zonā runājāt, ģērbtuvē bija pilnīgs klusums. Nenovēlu nevienam izjust šādas emocijas.»
Kāda bija pati spēle?
Beļģi ne ar ko nepārsteidza. Protams, viņi nekotējas ļoti augstu, taču māk spēlēt, ir pieredzējuši. Bija skaidrs, ka šī spēle mums dos daudz iespēju, taču tajā pašā laikā būs milzīgs spiediens, jo šai spēlei bija lielāka nozīme turnīrā. Jautājums bija, kā mēs spēsim izmantot iespējas, kā kontrolēsim sevi. Statistikā nav nevienas ailītes, kurā viņi bija labāki. Ja nu vienīgi viņiem bija par pāris piespēlēm vairāk. Mums bija septiņpadsmit bumbu pie viņu groza, bloki, metieni. Vai kāds var teikt, ka mums nebija metienu, ka tie bija samocīti? Mēs paši vienkārši nespējām sadzīvot ar to spiedienu. Profesionālais sports tādu dod nepārtraukti. Tie, kas māk to izturēt, spēlē visaugstākajā līmenī. Tā latiņa, kuru paši sev uzlikām, varbūt bija par augstu. Lai gan es negribu teikt, ka šie puiši nespēj tikt tālāk. Viņi ir pelnījuši visu to labāko. Diemžēl tā sanāk, ka turnīru beidzam ar zaudējumu un netiekam izslēgšanas turnīrā, kur varējām būt.
Vai atšķīrās gatavošanās spēlei?
Nemēģinājām mainīt gatavošanos spēlei. Kā ierasts, bija divas videosesijas, nekādu treniņu. Šobrīd var domāt, ka varbūt vajadzēja atdot spēli pret Franciju un saņemt kārtīgu pērienu. Var domāt visu ko, taču jāņem vērā, ka aizsardzībā varam spēlēt jebkā, taču, ja nevaram dabūt bumbu grozā pēc brīviem metieniem, tad neko darīt.
Vai pēdējās epizodes izspēlējāt, kā bija uzzīmēts?
Vairākumā epizožu doma bija mazliet citāda, taču, ticiet man, tas ir sports. Var zīmēt un stāstīt, ko gribi. Situācija var izveidoties dažāda. Galu galā arī viņi un viņu treneri kaut ko dara.