Baidās līdz pensijai nenodzīvot

Doma laukumā sastopu divus Pēterus. Pirmais nesen devies pensijā un uzskata, ka pensijas vecuma paaugstināšana ir slikta, jo gados veciem cilvēkiem ir grūti atrast legālu darbu. Pētera paša pieredze liecina, ka jau 59 gadu vecumā darbu atrast ir faktiski neiespējami. Tagad vīrietis pensijā saņem 127 latus un 90 santīmus, ar kuriem saprotamu iemeslu dēļ izdzīvot nav iespējams. Kā leģionāra dēls cerējis uz palīdzību no dažādām organizācijām, bet nesekmīgi. Pensija būšot kā veterāna medaļa - dabū pensiju un uzreiz ej uz kapiem. Pēteris būtu gatavs iet uz referendumu par pensijas vecuma lēnāku paaugstināšanu, kā pats saka, lai glābtu citus pensionārus. Otrais Pēteris stāsta, ka viņš dzimis 1954. gadā un nākoties dzīties pensijai pakaļ, jo pensionēšanās vecumu pakāpeniski paaugstina. «Es tik ilgi nenodzīvošu,» viņš ļaujas pesimismam. Taču, ja notiktu referendums, viņš uz to ietu, bet atzīst, ka nav iedziļinājies, kā tieši viņš izjustu starpību, ja pensijas vecumu paaugstinātu no 2014. vai 2016. gada. Arī Helēna pesimistiski saka, ka neesot pārliecības, vai līdz pensijai nodzīvos: «Mēs esam tādi vieglprātīgi, mani vecāki arī - dzīvo nost, un miers, īpaši nekreņķējas, jo jēgas tāpat nav.» Tomēr, ja notiktu referendums, viņa uz to ietu, iepriekš ievācot informāciju. Anita referendumu sauc par naudas izšķiešanu un šaubās, vai rezultāts būs tāds, kādu iniciatori cer sagaidīt. «Mana mamma aizgāja pensijā 55 gados, es aiziešu 65, es jūtos apdalīta. No 55 līdz 65 ir labākie gadi, kad izbaudīt, ko piedāvā dzīve, bet, ja darba attiecības ir līdz 65 gadiem, tā ir kā nolemtība,» uzskata Anita. Biruta atzīst, ka viņu iecerētā reforma skar tieši, jo viņa ir tajā grupā, uz kuru attieksies pensionēšanās 65 gadu vecumā. Inguna norāda, ka gadi pēc 60 ir tie, kad daudziem sāk klibot veselība, un nav garantēts, ka viņus paturēs darbā. Taču abas sievietes atturīgi vērtē referenduma ideju. «Lai ir, kā ir, tiešām var būt situācija, ka nebūs pelnītāju,» saka Biruta.