Ikviena priekšvēlēšanu perioda īpatnība Latvijā, šķiet, ir politiķu sūkstīšanās par to, ka nu tik sāksies pret viņiem vērsts konkurentu «melnais PR». Paši gan viņi tā nedarot, bet tie citi... Nevar noliegt, ka vēlēšanu priekšvakarā neglaimojošas informācijas daudzums palielinās, tomēr kopumā tēze par «melno PR» kā teju vai neizbēgamu politiskās cīņas sastāvdaļu liekas vienkāršota. Pirmkārt, lielu daļu no t. s. kompromata medijiem piegādā nevis cita partija, bet konkurenti paša politiķa partijā, kuri vai nu ir neapmierināti ar atvēlēto kārtas numuru kandidātu sarakstā, vai kuru nepatikai pret politiķi ir senāka vēsture. Žēloties par «melno PR», ja to īsteno tavi paša dārgie cīņas biedri, ir visnotaļ savdabīgi. Tā, draugi, ir jūsu pašu problēma, ka arvien notiek iekšēja spļaudīšanās par nekorektām individuālajām kampaņām vai vēl lielākām negantībām, tomēr par tām izslēgts no attiecīgās partijas neviens netiek.
Otrkārt, patiešām gadās, ka politiķa paustais tiek it kā vienpusīgi atspoguļots, tomēr arī šajā gadījumā kandidātiem der pārdomāt, vai paši nav tam devuši iemeslu. Piemēram, ir niķis dažādās auditorijās runāt un solīt atšķirīgas lietas, kas, protams, presei ir kā «saldais» - kāpēc gan nekonfrontēt politiķi ar viņa paša teikto? Un tā nav nekāda «sazvērestība», ja politiķis, piemēram, nezina, kas rakstīts viņa partijas programmā vai ko partija reāli darījusi (nav darījusi). Arī žēloties par «tendencioziem jautājumiem», jo viņš taču nevar atbildēt par visu partiju vai arī ir tikai (?) pakļāvies partijas vairākuma lēmumam, ir smieklīgi - ja konkrētais cilvēks nav paklausīgs zobratiņš, nekas viņam netraucē savu atšķirīgo viedokli paust (ar balsojumu, ar publisku izteikumu utt.).
Līdz ar to, ja vispār var runāt par reālu «kampaņu» pret kādu partiju vai politiķi, tāda var izpausties informatīvajā blokādē, kad, salīdzinot ar konkurentiem, tavu viedokli tas vai cits medijs neslēpti ignorē. Ja runa ir par privātiem medijiem, tiem ir tiesības uz politiskām simpātijām vai antipātijām, bet ignorētajiem no tā, protams, labāk nekļūst. Tomēr arī šajā gadījumā nav gluži tā, ka politiķis ir pilnīgi bezspēcīgs. Tā vispār ir dīvaina situācija: no vienas puses, Latvija tiek uzskatīta par valsti ar labi attīstītu interneta infrastruktūru un dzīvelīgu tīkla lietotāju ekosistēmu, bet, no otras puses, ja vērtē pēc politisko spēlētāju kuslajām mājaslapām, šajā valstī internetu lieto retais, attiecīgi nav vērts iespringt. Atvēliet pusstundu un ieskatieties paši - dažus mēnešus pirms vēlēšanām, ja neskaita dažus izņēmumus, pilnīgi nav sajūtas, ka kāds pilnveido šo savu netraucētas izteikšanās platformu.
Rezumējot: dzirdot atsākamies vaimanas par gaidāmajām «melnā PR» kampaņām, pirmā reakcija ir secināt, ka kāds atkal ir vairākus gadus gulējis uz lauriem vai arī cerējis, ka ļaužu atmiņa ir īsa, un nu krīt panikā, baidoties no ieskatīšanās spogulī.