Labs dīvains sapnis
Ikvienam, kurš pēdējā desmitgadē kaut pavirši sekojis jaunākajām tendencēm skatuves mākslā, jaunā cirka jēdziens nebūs svešs. Vēl vairāk. Jaunā teātra institūta un tā direktores Gundegas Laiviņas izglītojošās darbības ietekmē skatītājiem Latvijā par šo aizvien populārāko žanru varētu būt pat visai ievērojamas zināšanas. Turklāt iegūtas empīriskā ceļā. Atcerēsimies kolektīvo laimes sajūtu pēc zviedru trupas Cirkus Cirkￃﾶr priekšnesuma TRIX Rīgas kinostudijā tālajā 2001. gadā. Nemaz nerunājot par Homo novus mīluli - maģiski pievilcīgo, trollim līdzīgo franču cirka mākslinieku (virves dejotāju, objektu manipulatoru, metafiziķi un filozofu) Žoanu Legilermu. Rīgā un citās Latvijas pilsētās LJTI atvestie jaunā cirka paraugi radījuši pārliecību, ka jaunais cirks nozīmē pirmām kārtām nē dzīvniekiem. Pēc tam - nevaldāmu, spožu fantāziju, pārcelšanos sava veida Aizspogulijā, kur «vienīgais ierobežojums ir debesis» (Cirkus Cirkￃﾶr mākslinieciskais kredo). Vēl iemācījāmies, ka parasti jaunā cirka izrāde atšķirībā no tradicionālā cirka triku montāžas ir sacerēts sižets, stāsts. Parasti - visai sirreāls, absurds, bērnišķīgi naivs un asprātīgs. Vēl jaunajā cirkā skan brīnišķīga mūzika, bieži piedalās dzīvie ansamblīši, nu, tādi Toma Veitsa un omulīga franču akordeonista pie Sēnas garā. Vēl, protams, jaunais cirks cieši draudzējas ar objektu teātri. Skatītāji parasti pēc šādām izrādēm jūtas, kā pamodušies sestdienas rītā no laba sapņa. Pankūkas jau smaržo. Saules gaisma laistās visos kaktos. Pulksteni var izmest pa logu - nekur nav jāiet. Aptuveni tā.
Dusmīgs nabagu cirks
Citādu pieredzi piedāvā par eksplozīvo dēvētā franču cirka trupa ar intriģējošo nosaukumu Cirque Baroque/Baroka cirks. Tiesa, ar baroku tam vismaz manā izpratnē nav nekāda sakara. Cirque Baroque dibināts 1987. gadā un tā vadītājs Kristiāns Tagē (Christian Taguet) tiek saukts par jaunā cirka tēvu. «Negribu klasificēt savu darbu,» viņš, kā jau visi, kam svarīgi izplūdināt mākslu formālās robežas. Tagē stāsta, ka bieži izmantojot arī mūsdienu un folkloras deju. Mazs plušķītis režisoram pie kājām - abi vienādām frizūrām -, aiz karstuma izkāris pārmērīgi garu mēli, šķiet, piekrītoši māj ar galvu. Bet galvenais - viņu valdzinot «fiziskas kustības dinamisms». Spilgts šīs estētiskās platformas piemērs ir arī festivālā Teatro a corte rādītais priekšnesums Le Cirque des Gueyx/Nabagu cirks. Nojaušat jau. Vairs nekāda sestdienas rīta sapņa. Ierosmes pamatā - Dž. Geja luga Nabagu opera, kas savukārt iedvesmojusi Bertolda Brehta Trīsgrašu operu.
Izrāde ir triptihs. To veidojusi starptautiska komanda - trīs japāņu, čīliešu un franču režisori. Trupas vadītājs neatklāj iemeslu, kāpēc dzimusi šāda ideja, bet man kā skatītājai tā nešķita visai pārliecinoša. Sagudrota un samocīti nedzīva. Varbūt kļūdos, bet Nabagu cirks, šķiet, piekļaujas kādai masveidīgai mūslaiku mākslas pasniegšanas/iepakošanas tendencei. Producenti un arī mākslinieki paši it kā baidās piedāvāt savus autordarbus, kas garāki par stundu. Vai XXI gadsimta mākslas patērētāja klipveida psihei nebūšu pārāk garlaicīgs un nogurdinošs? Tiek veidotas (arī glezniecībā un mūzikas pasaulē) eklektiskas programmas, laikam cerot uz sevišķu spraigumu un «atraktivitāti», ko nodrošinās mākslinieku dažādās personības un rokraksti. Nereti tiek panākts gluži pretējs efekts. Tiek apvienotas tik dažādas, savstarpēji pretējas valodas un intonācijas, ka katastrofāli pietrūkst līdzsvarojoša kamertoņa. Kā šoreiz. Kāds velk uz jauno cirku tradicionālā izpratnē (mīļi, labi, omulīgi, smieklīgi). Citā novelītē - iebrēcas sirēnas, pamostas agresīvi un nervozi ritmi, arēnā parādās nešaubīgi labie un ļaunie, apspiestie un apspiedēji, kā tādā Herlufa Bidstrupa karikatūrā. Žurnālistes preses konferencē aizrunājas līdz pat cīņai pret kapitālismu. Es laikam pārāk vāji izprotu, kas tieši ir kapitālisms, lai Nabagu cirkā ieraudzītu cīņu pret to. Bet tendence - interesanta.