Tāpat paredzēts nodrošināt mītnesvietu 20 000 cilvēku no trešajām valstīm, kuriem nepārprotami nepieciešama starptautiska aizsardzība. ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālās pārstāvniecības pārstāvis Marku Aikomuss intervijā Rūtai Kesnerei uzsver, ka bēgļu uzņemšana ir jautājums par cilvēcisko solidaritāti un humānismu.
Daļa Latvijas sabiedrības, domājot par bēgļu uzņemšanu, tos jauc ar nelegālajiem imigrantiem. Kā jūs teiktu, kā šīs divas grupas nošķirt?
Bēgļi ir personas, kuras spiestas pamest savu dzimteni vajāšanu, karu un vardarbības dēļ. Bēgļu gadījumā ir pamatotas bailes par vajāšanām rases, tautības, reliģisko uzskatu vai politiskās pārliecības dēļ. Vairumā gadījumu bēgļiem nav iespēju atgriezties dzimtenē, jo tur viņus var gaidīt cietums vai pat nāve. Galvenie iemesli, kādēļ bēgļiem nākas pamest dzimteni, ir karš, etniskā, cilšu un reliģiski motivētā vardarbība. Savukārt migranti ir personas, kuras savu valsti pamet, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus, un viņiem dzimtenē nedraud nekādas vajāšanas. Jāuzsver, ka patvēruma sniegšana bēgļiem ir valstu solidaritātes un humānisma jautājums.
Cik bēgļu pērn ieradušies Eiropas Savienībā (ES) un no kādām valstīm?
2014. gadā ES ieradās 570 800 patvēruma meklētāju. Salīdzinot ar 2013. gadu, pieaugums bija par 44%. Visvairāk bēgļu nāk no Sīrijas (kopumā četri miljoni bēgļu un 7,6 miljoni valsts iekšienē pārvietoto personu), Irākas, Afganistānas un Eritrejas. Tās ir valstis, kuras plosa iekšēji vardarbīgi konflikti.
Vai ES ir pietiekama kapacitāte, lai visus šos bēgļus uzņemtu?
Vispirms es gribētu uzsvērt, ka 90% no 20 miljoniem bēgļu visā pasaulē uzņem tieši attīstības valstis. Sīrijas militārā konflikta gadījumā kopš 2011. gada četrus miljonus šīs valsts bēgļu ir uzņēmušas kaimiņvalstis, un tikai 280 000 sīriešu patvēruma meklētāju ieradušies ES. Tāda maza valsts kā Libāna uzņēmusi gandrīz 1,2 miljonus sīriešu bēgļu, un 25% no visiem Libānas iedzīvotājiem ir sīriešu bēgļi. Tas, ka Sīrijas kaimiņvalstis atvērušas savas robežas bēgļiem, izglābis tūkstošiem nevainīgu dzīvību. Un es nedomāju, ka šo valstu spēja uzņemt bēgļus ir augstāka par ES iespējām. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī attīstītās valstis, to skaitā ES dalībvalstis, izrādītu solidaritāti un uzņemtos daļu bēgļu izmitināšanas nastas. Tas ietvertu elastīgāku likumīgo un tiesisko kārtību, kādā bēgļi var ierasties ES. Jo pašlaik daudzi bēgļi spiesti šķēršot Vidusjūru nedrošās laivās cilvēku kontrabandistu vadībā. Jāpiebilst, ka vairums bēgļus uzņemošu valstu nenodrošina to pamata vajadzības - pieeju veselības un izglītības pakalpojumiem, nodarbinātībai un mājoklim. Tas spiež bēgļus doties tālāk uz citām valstīm. Visām ES dalībvalstīm ir jābūt gatavām uzņemt relatīvi nelielu bēgļu un patvēruma meklētāju skaitu.Turklāt daudzām dalībvalstīm jau ir veiksmīga pieredze bēgļu uzņemšanā un integrācijā.
Vai kvotas, kas nosaka, cik bēgļu jāuzņem katrai dalībvalstij, ir labākais risinājums?
Ar vai bez kvotām ir svarīgi, lai visas ES dalībvalstis izrāda solidaritāti un līdz ar citām valstīm līdzdala bēgļu uzņemšanu un izmitināšanu. Jau pašlaik tādas valstis kā Vācija un Zviedrija ir uzņēmušas aptuveni pusi no tiem Sīrijas bēgļiem, kas iesnieguši lūgumu par patvērumu ES. Jāpiebilst, ka 2014. gadā Latvija ir saņēmusi 360 šādu lūgumu, kamēr Zviedrija - vairāk nekā 750 000.
Vairāki politiķi izteikuši bažas par iespējamu teroristiskās organizācijas Islāma valsts biedru iefiltrēšanos starp bēgļiem, lai iekļūtu ES.
Šādas bažas patiešām pastāv, taču tāpēc ir attiecīgās drošības institūcijas, kas katru personu, kura iesniedz lūgumu pēc patvēruma, var izvērtēt. Taču vēlos uzsvērt, ka šādas bažas nedrīkst būt par pamatu tam, lai ES dalībvalstis aizslēgtu savas robežas visiem bēgļiem, starp kuriem pārsvarā ir sievietes un bērni. Nedrīkst uz visiem bēgļiem raudzīties kā uz potenciāliem teroristiem.
Saistībā ar bēgļu uzņemšanu izskan apgalvojumi, ka viņu prasmes un izglītības līmenis ir ļoti zems, tādēļ būs grūtības tos integrēt darba tirgū un, visticamāk, viņi pārtiks no pabalstiem.
Jāteic, ka bēgļi ir ļoti dažādi. Piemēram, no Sīrijas bēg arī ārsti, juristi, skolotāji un citi labi izglītoti cilvēki, kuri brīvi pārvalda arī angļu valodu. Taču kopumā neapšaubāmi bēgļu uzņemšana prasīs noteiktus integrācijas pasākumus, sākot ar valodas apguvi līdz profesijas iegūšanai. Bēgļu integrācijai jābūt kompleksam pasākumam, kas sevī ietver gan piekļuvi tādiem pamata pakalpojumiem kā mājoklis un veselības aprūpe, gan izglītības un prasmju ieguvi. Protams, bēgļu integrāciju nevar atstāt pašplūsmā, pie tās ir mērķtiecīgi jāstrādā.
Kā jūs vērtējat atsevišķu nacionāli noskaņotu Latvijas politiķu pausto, ka saistībā ar lielo migrantu pieplūdumu Latvijā padomju laikos un relatīvo zemo latviešu īpatsvaru starp Latvijas iedzīvotājiem mēs nevaram atļauties vēl uzņemt arī bēgļus?
Es domāju, ka šīs lietas nav saistāmas kopā. Tie cilvēki, kas Latvijā ieradās padomju gados, jūsu valstī jau dzīvo pietiekami ilgu laiku, ir integrējušies, daudzi no viņiem kļuvuši par Latvijas pilsoņiem un kā tādi nav uzskatāmi par migrantiem. Tāpat nevajadzētu jaukt kopā bēgļu uzņemšanu ar kādiem etniskas dabas jautājumiem. Bēgļi ir cilvēki, kas bēg no kara, vajāšanām un vardarbības savā dzimtenē, un to nevajadzētu saistīt ar kādiem etniskiem aspektiem. Turklāt Latvijai būtu jāuzņem 250 bēgļu, kas uz kopējā 20 miljonu pasaules bēgļu fona ir nu ļoti neliels skaits.
Kā vērtējat, vai nākotnē bēgļu plūsma pasaulē pieaugs vai samazināsies?
Tas atkarīgs no tā, vai pasaulē mazināsies kari un vardarbīgi konflikti. Pašlaik šādu konfliktu skaits pasaulē ir ievērojams. Un, kamēr vien kādā valstī cilvēku dzīvībai būs apdraudējums, tikmēr būs arī bēgļi. Tieši tādēļ attīstītajām valstīm ir tik svarīgi strādāt preventīvi, sniegt visa veida atbalstu attīstības valstīm, lai tajās neuzliesmotu kādi etniskie vai reliģiskie konflikti.