«Ir zemnieku saimniecības, kuras urbj, tecina un sulas saldē, tā ir viņu niša. Ir tādi, kas tirgo tikai svaigās sulas, tā ir viņu niša, mana saimniecība ir tā, kura sulas pārstrādā dažādos citos produktos, tā ir mana niša,» vēlāk, apstaigājot apmēram 300 bērzu «ražotni», man teiks L. Liberts. Un viņam jāpiekrīt, eksperimentējot ar receptēm, iemācījies veidu, kā pagarināt bērzu sulu dzīvi, L. Liberts tagad «bērzu sulas pārvērš vīnā un dzirkstošajā šampanietī».
Sava bērzu rūpnīca
Ir viena no siltākajām šī gada dienām - plus 13 grādu - , bet vējš pūš pamatīgi, tāpēc tikai dziļāk mežā, aizvējā, pārņem izjūtas kā aprīlī, lido dzelteni tauriņi un smaržo pēc pavasara atmodas. L. Liberta bērzu birzītē jau ieurbti 70 stalti 30-40 gadu veci bērzi. Ierasto spaiņu vietā pie katra bērza uz tapiņas iekārti plastikāta maisiņi. Amizanti! Šādu tecināšanas metodi L. Liberts noskatījis Kanādā. «Ja šādi var tecināt kļavu sulas, tad metodi var pielietot arī bērziem,» nodomājis uzņēmējs un ieviesis Kanādā noskatīto tehniku Latvijā. Vēlāk izrādījies, ka Kanādas tehnika ir daudz saudzīgāka kokam, jo bērzā ieurbtais caurums ir mazs, ātrāk sadzīst. Šādi maisos neviens nevāc, L. Liberts stāsta un piebilst: «Izskatās gluži kā maza bērzu rūpnīca.»
Jautāts, kā zināt, kurā bērzā drīkst urbt un kurā ne, saimnieks, kam bērzu sulu arodā ir tikai ceturtā sezona, atbild: «Vispirms jāpārliecinās, vai tas ir jūsu vai kaimiņa bērzs. Kaimiņu bērzā nevajag urbt, savā var! Ieurbiet, pamēģiniet, ja redzēsit, ka tur tek ārā kas negaršīgs vai aizdomīgs, tad nav jēgas urbt ne nākamgad, ne aiznākamgad. Galvenais, lai kokam ir pareizais vecums - 40 gadu vecs bērzs pilnā spēka briedumā.»
200-300 Liberta koku ik gadu divās līdz trīs nedēļās, jo tāda ir aptuveni sulu tecēšanas sezona, atdod 15 tonnu sulas. «Svaigas un dzidras kā asariņas.» Un garšo labi - saldas, uzmundrinošas, dzīvinoši svaigas! Jāatzīst, ka L. Liberta ģimenes uzņēmums svaigas sulas lieto tikai savām vajadzībām, bet pārējo ienesumu no kokiem «pārvērš» vīnā vai dzirkstošā šampanietī. «Kad sula tiek pārvērsta dzirkstošajā vīnā, enerģija, kas nāk no koka, ir akumulējusies vēl vairāk,» L. Liberts aizrautīgi stāsta, ieminoties, ka, iespējams, par daudz runā par enerģijām, bet tad pamato - «Bet tā tas ir, jo bērzu sula ir enerģija kokam, lai tas varētu radīt lapas uz zariem. Ja sulu paņemam sev, tad paņemam to pašu spēku, ar ko koks uzlādējas.»
Nebaidīties zaudēt
Linards Liberts atzīst, ka viņa biznesa panākumi slēpjas drosmē eksperimentēt un nebaidīties zaudēt. «Pirmajā gadā eksperimentēju ar receptēm mājās, sanāca, tad sapratu, ka gribu ražošanu attīstīt lielākos apjomos. Uzbūvēju pagrabu, dabūju finansējumu, pirku iekārtas, taisīju vīnu. Sākumā nezināju, kas notiks, ja sākšu ražot produkciju lielā apjomā, viss gāja uz dullo, bet man sanāca.»
Lai sāktu ražošanu, apgrozāmo līdzekļu nav bijis, L. Liberts ņēmis vairāk nekā 17 tūkstošu eiro (12 tūkstoši latu) lielu kredītu. «Neviens manis saražoto produktu nebija redzējis, naudu piešķīra martā, aprīlī sāku ražot sulas,» viņš atminas un skaidro: «Man vajadzēja naudu aprīkojumam, apgrozāmo līdzekļu nebija nekādu. Vienīgi pagrabu uzbūvējām par ģimenes līdzekļiem.»
Jautāts, tieši kā radās ideja no bērzu sulām ražot vīnu, L. Liberts stāsta, ka aizdomājies par svētku svinēšanu. «Tie jāsvin, bet pie mums vīnogas neaug, tas pirmkārt. Otrkārt, labam vīnam vajag labu vīnogu šķirni, nevis vienkāršas vīnogas. Biju dzirdējis, ka var vīnu gatavot no bērzu sulām, pamēģināju, sanāca,» stāsta saimnieks un piebilst, ka tagad viņu ģimenes uzņēmums ražo gan vīnu, gan dzirkstošo vīnu pēc klasiskās šampanieša metodes.
«Šampanietis pudelē pavada gadu līdz pusotram. Var arī citādi darīt - uzraudzēt vīnu, pieliet gāzi, un ir gatavs dzirkstvīns, bet, ja gāze šampanietī rodas dabīgi, garša ir savādāka. Savukārt vīns gatavojas četrus mēnešus. Kad ir gatavs vīns, tad šampanietim ceļš tikai sākas,» izklāsta uzņēmējs.
Svarīgi atšķirties
Jautāts, vai viegli iekarot tirgu, bērzu birzs saimnieks stāsta: «Ja tu esi kārtējais siera ražotājs vai arī 160. svaiga piena tirgotājs, tad vienīgais veids, kā iekarot tirgu, ir zemāka cena. Bet, ja tu esi kaut kas atšķirīgs, piedāvā produkciju, kādas tirgū faktiski nav, tad cena ir mazāk svarīga.»
L. Liberts atzīst, viņa bizness rada šķietamību, ka bērzu sula pieejama cauru gadu, tāpēc saražoto preci ir viegli tirgot. «Ir labāk, ka tevi meklē, nevis jātirgo tas, kas ir citiem.» Bērzu sulu vīna darītājs teic, ka 95% produkcijas tiek tirgota Latvijā, tikai 5% tiek eksportēti uz ārzemēm, pārsvarā Vāciju.
Jautāts, vai pēc preces noieta var secināt, mākam vai nemākam svinēt svētkus, sulu tecinātājs atzīst, ka viņam vislielāko gandarījumu sagādātu tas, ja vismaz 18. novembrī latvietis dzertu Latvijā ražotu vīnu - no lācenēm vai bērzu sulām darītu. «18. novembrī vajadzētu dzert Latvijā ražotu dzērienu, sajust spēku no mūsu zemes! Bērzs ir mūsu koks! Bērzs ir 30% no mūsu koksnes resursiem Latvijā. Tas ir pieejams, saprotams, tuvs tautasdziesmās - no tā taisām baltu krustu uz kapa, varam šūpulim līksti uztaisīt, varam ziemā pumpurus salasīt, varam uztaisīt darvu laivai, varam sacirst vissiltāko malku, varam nodot finierklučos, lai uztaisītu mēbeles, tas ir unikāls koks!»
L. Liberts, runājot par nākotnes plāniem, teic: «Gribu attīstīt eksportu, bet lēnām, lai nav mati stresā no galvas jārauj nost. Pagaidām man nepietiek produkcijas visiem gribētājiem. Nesen aizsūtīju paraugus uz Taivānu iespējamajiem pircējiem, kuri paši pieteicās. Cilvēki mani uzmeklē - no Vācijas, Šveices - un brauc saimniecību skatīties.»