Hipotēku banku vajadzēja paturēt, un Citadeli nevajag pārdot. Un iemesls ir acīmredzams. Par to runā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. «Latvijas komercbankām naudas ir daudz, bet tā netiek aktīvi iesaistīta Latvijas tautsaimniecības kreditēšanā,» vakar Latvijas medijiem pavēstīja Rimšēvičs.
«Latvijas Bankā glabājas ievērojami tautsaimniecības līdzekļi - vairāk nekā pusmiljards latu -, un tautsaimniecība tos aktīvā darbībā tā arī neievelk. Mūsuprāt, šeit pastāv fundamentālāki šķēršļi, kas neļauj komercbankām kreditēt aktīvāk,» saka Rimšēviča kungs. Varbūt pastāv, taču tikpat iespējams, ka šie šķēršļi ir nevis vietējās nepilnības, bet tikpat labi - valsts ārpusē noteikta politika.
Lai arī lielāko banku trijniekā ir ABLV Bank, Latvijā kopumā dominē ārvalstu komercbanku filiāles, kuru kreditēšanas politika ir tikai filiāles politika, kādu nu politiku filiāle var atļauties. Saskaņā ar Komercbanku asociācijas informāciju Swedbank aktīvi jūnija beigās bija 3,51 miljards latu, SEB bankas - 2,67 miljardi latu, ABLV Bank - 2,28 miljardi latu. Valstij piederošā Citadele banka ir septītajā vietā ar aktīviem 1,47 miljardiem latu.
Savukārt izsniegto kredītu jomā priekšgalā ir Swedbank ar 2,52 miljardiem latu, SEB banka ar 1,97 miljardiem un Nordea Bank Finland Latvijas filiāle ar 1,79 miljardiem latu.
Rimšēviča kungs domā, ka Latvijas tautsaimniecībā pastāv konkrēti šķēršļi, kas neļauj notikt aktīvākai kreditēšanai. Tāpēc Latvijas Banka nākamā gada sākumā plāno aicināt nozares pārstāvjus, lai skaidrotu, kādi iemesli ir tam, kāpēc Latvijā nenotiek aktīva tautsaimniecības kreditēšana, lai gan līdzekļi tam ir. Protams, ka tas ir noderīgi komercbankām un FKTK kopīgi noskaidrot situāciju, lai saprastu, kas ir darāms, lai aktivizētu kreditēšanu. Jo Latvijas uzņēmēji ir ļoti neapmierināti ar komercbanku politiku šajā jomā.
Tomēr ir viens bet. Ir vērts spriest, ja komercbanku politika ir tikai reakcija uz noteiktiem procesiem Latvijas ekonomikā, nevis pašas komercbankas ir tās, kas šo politiku veido. Līdzīgi kā esam iemācīti skatīties uz 2008. gada krīzi kā vietējās politikas sekām, it kā mēs būtu vientuļa sala, kas ir absurds. Tā šeit mūs vedina uz skandināvu banku politiku lūkoties tā, it kā filiāles būtu neatkarīgas iestādes, kas darbojas patstāvīgi noslēgtā tirgū, kurā ir kaut kādi trūkumi, un tāpēc bankas ir piesardzīgas.
Uzburtā idille atgādina naivu «ulmaņlaika» pasaciņu kā jaukie stāstiņi par latiņiem, kurus vēl var apskatīt, pirms pārejam uz eiro.
Iespējams, ar jautājumu, kāpēc ir tāda attīstību ierobežojoša komercbanku kreditēšanas politika Latvijā, Ilmāram Rimšēvičam Latvijas vārdā būtu pareizāk griezties pie Swedbank un SEB bankas centrālajām vadībām Stokholmā, jo diez vai to izlemj vietējie klerki.