Varas paliek, varas mainās
1. ASV notikušajās vēlēšanās Baraks Obama saglabājis savu vietu pie šīs lielvalsts stūres, tādējādi lielā mērā nosakot, ka pasaules starptautiskais klimats neko būtiski nemainīsies. Arī Krievijā Vladimirs Putins saglabājis savu varu, formāli gan no premjera krēsla pārsēzdamies atpakaļ prezidenta krēslā. Tomēr pārmaiņas sākušās Eiropā. Francijā labējo Sarkozī nomaina kreisais Olands, Itālijas tehniskais premjers Mario Monti paziņojis par aiziešanu. Bet vislielākā intriga vēl priekšā - vai Angela Merkele saglabās savu krēslu gaidāmajās vēlēšanās Vācijā. Ja nē, būs interesanti, vai un kā mainīsies kopējā eirozonas vilkme, jo nav noslēpums - Vācija ir šīs zonas galvenais motors. Mainījusies vara arī Ķīnā, un interesanti, ko tas nesīs, jo Ķīna kļūst par aizvien lielāku globālu spēlētāju.
Trockisms rullē
2. Trockis kādreiz bija slavens ar savu permanentās revolūcijas teoriju. Liekas, tā sauktais Arābu pavasaris draud par kaut ko tādu izvērsties - revolūciju bez gala un bez malas. Jaunievēlēto Tunisijas prezidentu jau tauta paspējusi nomētāt ar akmeņiem. Bet Ēģiptē vispār izskatās, ka Tahrīra laukums kļuvis par ikdienišķu attiecību noskaidrošanas vietu. Rodas iespaids, ka ēģiptieši revolūcijas rezultātā ir sapratuši, ka katram ir tiesības uz savu taisnību, bet nav sapratuši, ka demokrātijas pamatā ir kompromiss starp dažādām taisnībām. Un akmeņi lido. Akmeņu izmētāšanas laiks turpinās, un nav skaidrs, kad tie tiks lasīti kopā. Tāpat kā turpinās asiņainais pilsoņu karš Sīrijā, kur rietumvalstis ir par gļēvu iejaukties un situācija kļūst tikai bezcerīgāka.
Olimpiskie prieki ar nelielu darvas karoti
3. Neapstrīdami priecīgs gada notikums bija Londonas olimpiskās spēles. Gan pasaulei, gan Latvijai, jo pārvedām mājās zeltu un bronzu. Pasaule varēja novērtēt britu pašironiju, vērojot fantāziju pilnās olimpisko spēļu atklāšanas un slēgšanas ceremonijas. Krāšņa esot bijusi arī paralimpisko spēļu atklāšana, pietiekami intriģējošas arī sacensības, kur briti demonstrēja, ka šo paralimpisko spēļu nozīme nav mazāka par pašu olimpisko spēļu nozīmi. Briti to saprata, bet to diemžēl nesaprata mūsu Latvijas sabiedriskā televīzija, kura netranslēja ne tikai spēļu atklāšanu vai slēgšanu, bet arī sacensības, kurās tik veiksmīgi startēja Latvijas paralimpieši. Īstenībā - kauns par to.
Vai Albions peld projām?
4. Visa gada garumā Lielbritānija dusmīgi demonstrēja īpašo attieksmi Eiropas Savienības lietās. Sākot ar visuvarenās Sitijas interešu aizstāvību, pretojoties finanšu transakcijas nodokļu ieviešanai, un beidzot ar faktisku ES budžeta 2014.-2020. gadam torpedēšanu. Pašu mājās pat valdošās konservatīvās partijas rindās dzirdamas runas, ka britiem būtu nopietni jāapsver doma, vai vispār palikt ES. Var jau teikt, ka tā tāda koķetērija ar vēlētāju, bet tā var arī aizkoķetēties tālu - nu jau pat premjers Deivids Kamerons runu karstumā nav izslēdzis iespēju rīkot referendumu par Karalistes dalību ES. Varbūt tā tomēr nav tikai koķetērija un Albions patiešām apzināti peld projām no Eiropas kontinenta.
Vai atkal paslaukām zem galda?
5. Šī gada februārī notika referendums par priekšlikumu krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu. Iznākums loģisks - priekšlikums tika noraidīts. Taču ne tik loģiskas ir citas lietas. Toreiz, pirms un pēc referenduma, tika izdarīti secinājumi, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu sabiedrības saliedētības jeb integrācijas jautājumiem. Sarosījās arī mūsu valstsvīri, tika veidotas darba grupas, tika solīts strādāt pie speciālām programmām. Un tad - tas tā viss lēnām izčākstēja. Izskatās, par to šobrīd uztraucas tikai Valsts prezidents, cenšoties pie viena galda savest dažādās frontēs karojošos Latvijas iedzīvotājus. Vai ar to pietiek? Vai mums jāgaida kāds jauns etnopolitikas šoks, lai atgrieztos pie sarunas par sabiedrības saliedētību? Jo patlaban liekas tieši otrādi - dažs labs politiķis gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, vismaz uz Rīgu, ir gatavs vilkt ārā un vicināt etniskās pretnostādīšanas karogu.