«Vasarā uz ielām un ceļiem parādās kvadricikli. Ar tiem pārvietojas jaunieši, brauc pieaugušie ar bērniem, bērnam ļauj vizināties pa pagalmu, un - tas ir viens mirklis, kad bērns jau izripinās uz ielas. Bērni mēdz remontēt gan mopēdus, gan velosipēdus. Protams, laiku pa laikam jāpārbauda, kā ripo. Pagalms par šauru, un izbrauc uz ielas zem zīmes «Dodiet ceļu»,» situāciju raksturo V. Kjaspere. Statistikas dati liecina, ka vasaras mēnešos bērni visvairāk cieš ceļu satiksmes negadījumos. Ne tikai kā pasažieri, kad kopā ar vecākiem brauc ceļojumos un nepiesprādzējas, cieš arī kā gājēji, jo uz ielas jūtas pārdroši un bravūrīgi. Cieš arī kā satiksmes dalībnieki pie velosipēda un mopēda stūres. Negadījumos cietušo skaits palielinās arī piektdienās, jo tad tuvo brīvdienu noskaņā acīmredzot zūd piesardzība. Visriskantākais diennakts laiks ir no plkst. 16 līdz 18, kad skolēni atrodas ceļā no skolas uz mājām vai uz kādu ārpusskolas nodarbību vietu.
Noliegums rada pretestību
«Daudzas nelaimes varētu nenotikt, ja vecāki par bērniem vairāk raizētos un, pirms bērni dodas uz skolu, ne tikai pārjautātu, vai brokastis paēstas, bet ceļamaizei teiktu vārdus, lai uzmanās uz ielas,» ir pārliecināta V. Kjaspere un piebilst: «Bērns precīzi izpilda to, ko no viņa prasa pieaugušie.»
Ja ģimenē nav izkoptas tradīcijas, kā uzvesties uz ielas, jaunā paaudze turpinās pārkāpt noteikumus, jo tā būs mācījusies no vecākiem. Cik bieži var redzēt stīvēšanos ielas malā, kad mamma rauj sākumskolas skolēnu aiz rokas pāri ielai pie sarkanās gaismas, aizbildinoties, ka automašīnu nav un ir ļoti jāsteidzas. Bērns gan sākumā turas pretī, jo skolā tomēr tiek mācīts, kā pareizi jāšķērso iela. Bērni ir disciplinēti līdz brīdim, kad viņi redz apkārtējo uzvedību, kas atšķiras no tā, ko viņi ir mācījušies.
«Ja vecāki ir atbildīgi, viņi pievērsīs uzmanību ceļu satiksmes noteikumiem un, braucot mašīnā un atrodoties uz ielas, pārrunās dažādas situācijas un analizēs notiekošo - gan gājēju kļūdas, gan uzvedību. Taču nevajadzētu pievērst uzmanību tikai kļūdām, bet gan uzsvērt pozitīvos piemērus, jo ļoti bieži vārds «nedrīkst» ir kā izaicinājums, jo tad gribas pārbaudīt, kāda ir pretreakcija,» skaidro V. Kjaspere. Viņa iesaka, piemēram, uz jautājumu: «Ko dara pie sarkanās gaismas?», atbildēt nevis ar vārdiem: «Nedrīkst iet», bet gan teikt: «Jāstāv.» «Bērnam ir jādod atbilde, ko darīt, nevis - ko nedrīkst. Ja bērnam būs daudz rīcības modeļu, viņam būs vieglāk atrast pareizo. Bērnam jāmāca analizēt jebkuru soli.»
Mantu revīzija
Vasaras sākumā V. Kjaspere iesaka vecākiem pārskatīt bērna mantas. Ja ir nopirkta bumba, ir skaidrs, ka tā būs jāspēlē nevis mājās, bet jāiet pagalmā. Ja bērnam ir divritenis, viņš noteikti gribēs braukāties. Nepietiek pateikt, ka jāiet uz sporta laukumu, daudz būtiskāks ieguldījums bērna drošībā būs tad, ja pieaugušais kopā ar bērnu aizies līdz sporta laukumam (pareizi šķērsojot ielas, izvēloties optimālo maršrutu) un parādīs, ka darboties tur ir droši.