Turu rokās spāņu, šķiet, īstenībā vajadzētu rakstīt - katalāņu, autora grāmatu. Tās ceļš līdz latviešu lasītājam līdzinās piedzīvojumu romānam. Par to, kas bija Francs Kafka, vāciski rakstošs ebreju rakstnieks, kurš dzīvoja Prāgā, īsi par grāmatas saturu, par autoru Dž. S. i F. lasītājs nelielu ieskatu var gūt, izlasot gan autora Noslēgumu, gan tekstu uz ceturtā vāka - to iesaku izlasīt pašiem.
Bet kam īsti ir domāts šis stāsts? Bērniem, teiksim, no sešu gadu vecuma, kuri uztvers sižetu tikai tādā līmenī, kā - un kas būs tālāk? -, pusaudžiem, kurus - es ceru! - aizkustinās Kafkas liktenis, vai varbūt pieaugušajiem, kuri lasa un pārlasa tādas it kā bērniem domātas grāmatas kā A. Milna Vinnijs Pūks un A. Sent-Ekziperī Mazais princis?
Tiešām nezinu atbildi, bet gan jau ikvienam, kurš šo stāstu atradīs kā dāvanu zem Ziemassvētku eglītes, tā sagādās prieku. Brīnumi notiek - un ne tikai Ziemassvētkos! -, te man gribētos piebilst, ka tas ir zinātniski pierādīts fakts! -, tomēr ieteiktu katram par to pārliecināties pašam.
Nedaudz par Francu Kafku, romānu Process, Pils un Amerika, daudzu stāstu autoru. Viņa vēstījums XX gs. (arī XXI gs.) ir traģisks un pravietisks, un pēkšņi - kā atvadas - gaišas, cerību un mīlestības pilnas vēstules mazai meitenītei, kura pazaudējusi savu mīļāko lelli. Savas bēdas viņa izstāsta onkulim Kafkam, kurš dzīvo turpat netālu. Onkulis sola, ka tā atradīsies, un sūta meitenei cerību un uzmundrinājuma vēstules. Žēl, ka tās ir zudušas, bet pats stāsts par F. K. pēdējo dzīves gadu, spāņu autora vēstīts, ir gan gaišs, gan smeldzīgs.
Reti gadās turēt rokās tik saskaņotu izdevumu - teksts, tulkojums, ilustrācijas, vāks! Kā grāmata nonāca līdz latviešu lasītājam? Spānijā - Galisijā un Katalonijā - dzīvo mūsu tautiete Lauma Jurševska, Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaure, kura bijusi gan konditore Emīla Gustava šokolādē, gan Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma glabātāja, gan nodarbojusies ar mazo piekūnu reintrodukciju Spānijā. Viņa izlasīja šo īpatno, bet silto grāmatu, pārtulkoja latviski, atrada izdevēju - Ingunu Cepīti Pētergailī, tā izvēlējās mākslinieci Gitu Treici, un radās, manuprāt, autora stilam izcili pieskaņotas ilustrācijas ar savādi kafkiskajām lellēm! Vēl daži vārdi par autoru, viņa paša teiktais: «Es neesmu parasts, esmu snaiperis, kuru grūti pakļaut jebkādai klasifikācijai, piekarināt etiķeti. Esmu individuālists, un šāds ceļš man patīk, (..) un vienmēr esmu teicis, ka neesmu nekas, es esmu rakstnieks» (Džordi Sjerra i Fabra, žurnāls Bookbird, 2010, aprīlis).
Varbūt tāpēc arī šī grāmata iznākusi tik brīnumaina, ka tās autori - gan Džordi Sjerra i Fabra, gan tulkotāja, gan māksliniece, gan izdevēja - ieraudzīja brīnumu, noticēja tam un gribēja savā priekā dalīties ar lasītāju.
Noslēgumā vēl autora Francam Kafkam piedēvētie vārdi - nākamajā gadā sniegs būs zaļš un mākoņi sarkani sarkani.
Nezinu, kādā krāsā būs sniegs un mākoņi šajos Ziemassvētkos, bet ceru, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas jūs spēsit noticēt brīnumam. Kā teicis grāmatas autors: «Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā.»
Priecīgus Ziemassvētkus!