Ar apskaužamu projektu birumu abiem izcēlās pērnais gads. Mitrēvica dalība Venēcijas biennālē ar filigrāno instalāciju kompleksu Trauslā daba cita starpā apspēlēja dabas raisīto sajūtu restaurācijas un tālāknodošanas tēmu; savukārt izsmalcināti trauslais Entropijas kubs Spīķeros rosināja reflektēt par baltā kuba paradigmas jeb tipiskas modernisma ekspozīcijas pārejošo raksturu, fascinējot ar grafiski elegantām sabrukuma simulācijām, piemēram, naturālistisku plaisiņu tīklojumu. Kursišas izstāde Ārpus kontroles galerijā Alma savukārt izaicināja pārdomāt cilvēciskās eksistences iekšējo un ārējo kontroles mehānismu struktūras (psiholoģijas valodā - id, ego un superego attiecības). Mēģinot meklēt pēc formālām pazīmēm, kura rokraksts vairāk izpaudies šajā izstādē, iespējams, Mitrēvica darbi nāk prātā vispirms. Kursišas ievirze šķiet nedaudz citāda, virzoties no noslēpumaina, gleznieciska, mazliet ezoteriska vizionārisma uz provokatīvākām neodadaisma interpretācijām.
Procesa pieskatītāji
«Neko daudz nesapratu, bet sajūta patika,» apmēram šādi izsakās vairākums rakstītāju izstādes atsauksmju grāmatā, liekot minēt, vai bija jāsaprot vēl kaut kas ārpus sajūtām vai arī tieši sajūtās svarīgākais ietverts. Skaņu fons - ūdens pilēšana un vēja zvaniņu šķindas - tiešām ieved mazliet meditatīvā stāvoklī, ko neskaitāmās padomu grāmatas un relaksējošās mūzikas diski piedāvā ikdienas spriedzes un stresa aizmiršanai. Tomēr priekšmeti, kas veido komplicēto instalāciju klāstu, ir pat krietni ikdienišķāki nekā citkārt - plastmasas bļodas, pudeles, plēves, statīvi un istabas augi, kas lielā mērā ir sarežģīto konstrukciju centrā. Dabas stūrītis dzīvoklī nenoliedzami ir svarīga daudzu cilvēku dzīves sastāvdaļa (vai tā ir kāda latviskā īpatnība, laikam būtu vajadzīgi nopietnāki pētījumi), kas nav sveša arī mākslas jomai (piemēram, Māras Brašmanes fotosērija Augi mums līdzās, 2007). No vienas puses, augu apūdeņošanas, no otras, - liekā ūdens savākšanas uzdevumi radījuši virtuves, dārza mājiņas un siltumnīcas krustojumu ar mazliet noslēpumainu auru. Salīdzinot ar abu mākslinieku agrākajiem projektiem, kuros izmantots gan digitālo tehnoloģiju, gan glezniecības potenciāls, gan arī vairāk konkretizējošu komentāru, šeit priekšplānā izvirzījusies redīmeidu savstarpējo attiecību procesualitāte. Šķiet, ka šis ir viens tiešākajiem lokālajiem trāpījumiem XX gs. 60.-70.gados dzimušās procesuālās mākslas mantojuma lauciņā - kūstošs ledus, pilošs ūdens, ventilatora radīts vējš un elektriskās plītiņas siltums uztur nemitīgas izmaiņas, arī augi dzīvo savu dzīvi un reaģē uz apkārtējiem apstākļiem, un pašiem māksliniekiem arī viss process jāpieskata, jo eksponāti nav pabeigti, savā pašvērtībā noslēgti objekti. Var to interpretēt kā vairīšanos no tirgus preces statusa un komercializācijas, fokusējoties uz citādi nenozīmīgu, triviālu priekšmetu savstarpējām saspēlēm, varbūt arī Nikolā Burio piesaukto «attiecību estētiku» - skatītāja ieguldījumu kā mākslas darba pabeigšanas vitālu priekšnoteikumu. Asociāciju loks un interpretācijas brīvība tomēr nav bezgalīgi lielumi. Noteikts priekšmetisks un konceptuāls ietvars paredz arī noteiktus pieturas punktus. Kā vēsta ievadteksts, «Cilvēku priekšstati par lietu kārtību liek tiem rūpēties par teju visu savu tuvāko apkārtni», bet tas «kļūst par rituālu, kura laikā sakārtojas vienīgi cilvēks». Proti, zināms bezjēdzības elements piemīt visam, ko cilvēki dara (vai nedara) - galējā variantā var piesaukt zinātnieku prognozes, kas paredz neizbēgamu Visuma sabrukumu līdz atomāram līmenim pēc n-tajiem miljardiem gadu. Atslēgas termins ir tieši augšminētie «priekšstati par lietu kārtību» - aplūkojot slotai piekārto kūstošo ledus konusu vai ūdens masu plēvē virs elektriskās plītiņas, gribot negribot jādomā, vai uzturētais «kārtības veids» ir racionālākais un vienīgais iespējamais no daudziem. Tomēr tas būs tikai novērotāja atšķirīgo priekšstatu radīts secinājums - jebkuras rūpes var uztvert kā mazvērtīgas, salīdzinot ar rūpēm par kaut ko citu.
Universāls problēmu loks
Bezjēdzība ārējā novērotāja acīs, kas iegūst iekšējo jēgu no indivīda skatpunkta - tā gribētos nosaukt šo meditāciju par dzīves telpas kārtošanu. Līdz ar to uzmanības centrā nokļūst refleksija par jebkura cilvēka situāciju - rūpes par kaut ko (ģimeni, karjeru un naudu, dzīvniekiem, dabu, planētas glābšanu, nemirstīgās dvēseles attīstību vai jebko citu - arī visai dīvainu) ir neatņemama eksistences sastāvdaļa, tas ir fundaments, bez kura cilvēciskas būtnes stāvoklis nav domājams. Vienīgais, kas atliek, ir izlemt, vai izvēlēti īstie rūpju objekti, vai tie saskan ar pašu dziļākajām vēlmēm un kādā mērā tie ir savstarpēji savienojami. Tieši šāda eksistenciāli universāla problēmu loka iezīmējums ar XX gs. gaitā sen aprobēto un daļēji apnikušo redīmeidu arsenālu noteikti šķiet skatītāju uzmanības vērts.
Izstāde skatāma līdz 3.februārim.u