Tā bijusi nepieciešama, jo LTF ir palikusi bez savām telpām, kas nodotas LTF muzeja sabiedriskajai padomei, tai nav pastāvēšanai nepieciešamā finansējuma, kā arī nav politiskās ietekmes, rakstīja Diena. «Debatēs pārsvarā runāja tie tautfrontieši, kas bija pret organizācijas likvidāciju. Voldemārs Zaļmežs no Smiltenes aicināja Tautas fronti atkal kļūt par politisku organizāciju, apvienojoties ar Eduardu Berklavu un viņa domubiedriem. Arnis Akmeņlauks bija pārliecināts, ka «visi gaida, kad fronte atjaunos savu darbību».»
Droši vien kāds to arī gaidīja, tomēr LTF pašlikvidācija bija arī simboliska atvadīšanās no cerībām miera laikos vēl piedzīvot tik lielu tautas vienotību, kāda tā bija nevardarbīgajās cīņās par neatkarības atjaunošanu. Lēmumu par partijas izveidošanu LTF pieņēma 1994. gada oktobrī, lai varētu piedalīties 6. Saeimas vēlēšanās. 1996. gadā LTF 8. kongress nolēma uz LTF bāzes veidot Kristīgo tautas partiju un LTF darbību atjaunot sabiedriskas organizācijas statusā. Pēdējā kongresā nedaudzos cīņā saucējus pārmāca nesaskaņas starp LTF vadību un Ivara Redisona vadīto LTF muzeja sabiedrisko padomi, kas ar likumu ieguvusi īpašumā LTF mītni, liedzot tajā uzturēties tās iepriekšējiem saimniekiem.
Savukārt sabiedrību vairāk nekā nožēlojamo savstarpējo ķīviņu vērošana interesēja frontei saziedoto vērtību liktenis. LTF Revīzijas komisijas priekšsēdētājs Elgars Smiltēns Dienai paskaidroja, ka daļa Tautas frontei dāvināto vērtību - piemēram, monētas, juvelierizstrādājumi - sākotnēji glabātas Latvijas komercbankā. Vēlāk tās realizētas saskaņā ar valdes lēmumiem, kad frontei bijis nepieciešams finansējums, lai nodrošinātu ēkas apkuri. Mantu izņemšanas brīdī to vērtība varēja būt aptuveni 2000 latu. «Viņš aicināja visām pusēm organizēt kopīgu tikšanos, lai varētu uzskaitīt visu frontes mantu, jo tā esot tautas saziedota.»
Dienu vēlāk, 12. oktobrī, reiz varenās organizācijas bēdīgo galu komentēja Askolds Rodins: «LTF nonākusi tur, kur tai patiesībā vajadzēja atrasties jau vairākus gadus. Latvijas vēsturē. (..) Bija skumji, palaikam saņemot ziņas, ka tas stumbenis, kas palicis pāri no kādreiz varenā koka, turpina rosīties, izmisīgi un bezcerīgi pretendējot uz vietu zem politiskās saules. (..) Ne jau tāpēc cilvēki ziedoja vērtīgas no brīvvalsts laikiem saglabātas lietas, lai organizācijas kaprači tās iztirgotu, jo citādi nesanāk izdzīvošanai.»
Par spīti frontes gala skumjajai mācībai, viens mēģinājums iegūt visas tautas uzticību pat līdz materiālu ziedojumu līmenim vēl bija - bēdīgi slavenais Einara Repšes prasītais miljons 2001. gadā.