Bet viss beidzās labi - puikas tika cauri ar bailēm, mammas - ar asarām. Taču, atskatoties uz senajiem notikumiem, ir gandarījums, ka gan Jānis, gan Modris ir lepnumi saviem vecākiem, viņi ir normāli mācījušies, nav nodzērušies un savu nākotni saista ar darbu Latvijā.
Mazie spēlēja paslēpes
Dzelzavietei Ilonai Liniņai ir divi bērni - dēls Jānis un meita Iluta. Viņi sagādājuši gan prieka, gan rūpju brīžus. «Beidzot esmu saņēmusi drosmi un gribu uzrakstīt jums par sava dēla glābēju Modri. Par viņa drosmi. Vienmēr uzskatīsim Modri par Jāņa sargeņģeli,» tā viņa sāk savu vēstuli.
«Tas notika pirms daudziem gadiem. Bija vēls rudens. Tai laikā es strādāju paju sabiedrībā Dzelzava par slaucēju fermā Lapenieki. Tai dienā Modris, Jānis un Iluta skraidīja pie fermas pa pļavu. Netālu no fermas lielā zālē ieaugusi bija aka, kuru Jānis nepamanīja - un iekrita tajā, brīnumainā kārtā paspējot pieķerties pie malas. Pieskrēja Modris un saķēra viņu aiz rokām, un neļāva nokrist. Es pat negribu iedomāties par to, kas būtu noticis, ja toreiz nebūtu bijis blakus Modra Elksnīša. Es visu mūžu būšu viņam pateicīga par mana dēla dzīvības izglābšanu. Tagad Modrim ir 21 gads, Jānim - 18 gadu,» raksta Ilona.
Mērogi mainījušies
Ar Modri Elksnīti mēs tiekamies pie tās pašas fermas, kur pirms daudziem gadiem notika negadījums. Atceroties bērnību, bieži vien mēdz teikt, ka toreiz debesis bija zilākas un zāle zaļāka. Toreiz te saimniekoja paju sabiedrība, tagad ir privātais īpašums. Toreiz Modris ar vecākiem dzīvoja daudzdzīvokļu ēkā pretī fermai, tagad - pāris kilometrus tālāk vecmāmiņas mājā.
Toreiz bija skaista rudens diena. Kaimiņu bērni spēlēja paslēpes. Modris tajā bērnu barā bija vecākais - viņam jau bija seši gadi. Fermas apkārtne bija ideāla vieta paslēpēm - liela ēka, gara zāle un kupli krūmi aiz tās. Bērni skrēja un smējās, līdz pēkšņi - mazais Jānis pazuda garajā zālē. Knapi viņš paguva pieķerties pie kāda zāles kumšķa, inerces pēc pārslīdēja betona malai, un - bāc! Akā iekšā! Faktiski tā nemaz īsti nebija aka. Liela betona caurule, kas ierakta zemē un pamesta. Tik vien kā maza maliņa virs zemes atstāta, nekāda vāka tai virsū nebija. Modris, kurš bija turpat blakus, pamanīja Jāni pazūdam nekurienē un pieskrēja klāt. Žviks! - nometās uz vēdera un saķēra Jānīti aiz rokām… un tas arī viss. Izvilkt ārā puiku viņš nevarēja. To visu redzēja māsa Iluta, kurai bija mazliet vairāk nekā divi gadiņi. Tik vien viņai bija prāts aizskriet pāri pļavai uz mājām. Kad pēc stundas Jāņa mamma un Modra mamma gāja uz fermu slaukt govis, viņas sāka skatīties pēc bērniem un prasīja Ilutiņai, kur tad puikas. Mazā tik vien mācēja kā norādīt virzienu. Pieaugušie metās skriet un sauca puikas vārdos.
Modra rokas bija notirpušas, viņš pats gulēja uz vēdera zālē jau tuvu akas malai. «Varbūt stunda bija pagājusi,» viņš tagad atceras. Atmiņas par to dienu ir kā saraustīti filmas kadri. Mazais Jānītis bija tik pārbijies, ka to tik spējis atkārtot, lai nepalaižot viņu vaļā, lai turot ciet. «Man jau nebija spēka izvilkt ārā. Varēju tikai turēt,» lietišķi rezumē Modris.
Tāds pats kā daudzi
Pēc šī negadījuma bērni fermai netuvojās, meta līkumu. Fermā strādājošie vīri izmērīja akas dziļumu. Ja puika būtu iekritis, tad… ārā tikt nebija iespējams. Aku tūlīt jau arī aizbēra ciet. Kāpēc tā bija izrakta, kas to raka, un kāpēc nebija vāka - visi šie jautājumi palika neatbildēti. Laikam nepatikšanas negribēja neviens. Tā šis stāsts palika turpat fermā strādājošo un netālu dzīvojošo vidū. «Kā bija, tā bija. Dzīvojām tālāk. Nu ko es tur stāstīšu,» Modris noburkšķ pie sevis un ir laimīgs, ka ar līdzīgu situāciju - uz dzīvības un nāves robežas - nekad vairs nav gadījies dzīvē saskarties.
«Nu kā tad nezināšu par Jāni? Viņš jau mans brālēns. Bieži netiekamies, bet viens par otru visu zinām. Tagad viņš Rēzeknē mācās par galdnieku,» Modris stāsta.
Pats Modris pēc Dzelzavas pamatskolas beigšanas aizgāja uz Jāņmuižas Valsts tehnikumu mācīties par lauku īpašuma apsaimniekotāju. Pēc skolas beigšanas gan bijis vilinājums braukt prom uz svešām zemēm laimi meklēt. «Māsīca jau kādu laiku dzīvo Anglijā. Viņa teica, lai tik braucot, gan darbu atradīšot,» stāsta Modris un uzreiz piebilst: «Nē, tomēr labāk te, Latvijā! Ja būtu nauda un varētu atsperties, varētu pats savā lauku saimniecībā strādāt.» Ap vecmāmiņas māju ir gana daudz zemes. Tagad Modris strādā tajā pašā fermā, pie kuras notika negadījums bērnībā. Viņa pārziņā ir visa tehnika un ar to saistītie darbi. «Savedu iekšā ruļļus, ūdeni, ja vajag pļaut, tad arī pļauju. Saimniece no rīta atnāk un pasaka, kas jādara,» par savu darbadienu atskaitās Modris.
Bet ko tad brīvdienās? «Vai tad lauku sētā darbu trūkst?» Modris jautā pretī un uzskaita, ka malka jāgādā un jāsastrādā, pie lopiem ir ko darīt: «Mums nav liela saimniecība, bet tā, lai viss ēšanai nebūtu jāpērk veikalā.» Grāmatas vai filmas vakaros? «Cik skolā literatūrā vajadzēja lasīt, tik arī lasīju. Filmas gan man patīk skatīties. Dzelzavas kultūras namā, ko tagad remontē, jau notiek balles un visādi pasākumi. Ja brīvāks laiks sanāk, uz kultūras namu aizeju. Var braukt uz otru pusi - uz Līgo pagastu. Bet, ja otrā dienā jāstrādā, tad gan - ko nu ballēsies,» stāsta Modris. Ja vajag, viņš iet palīdzēt Ilonai, Jāņa mammai. Malku sazāģēt, riteni sataisīt - tas Modrim ir nieks.
Modra mamma, kura toreiz bija klāt, kad notika negadījums, joprojām labi atceras liktenīgo dienu. «Paldies Dievam, puisīti izglāba,» viņa tagad saka un turpina: «Kad izvilkām mazo puiku, viņš bija slapjš, nosalis, pārbijies. Man prieks, ka Modris toreiz neapjuka. Varēja taču būt pavisam savādāk. Viņš varēja skriet pēc pieaugušo palīdzības, bet pa to laiku mazais būtu iekritis un noslīcis.» Modris nekādus kreņķus vecākiem nav sagādājis. «Man ir labs dēls, liels strādnieks,» priecājas mamma.