Šī dilemma izskaidro arī ievērojami atšķirīgo ASV un Eiropas Savienības (ES) valstu reakciju un retoriku pret Krieviju. ASV, kuras ekonomiskās un tirdzniecības saites ar Austrumu lielvaru ir salīdzinājumā nenozīmīgas, ne tikai daudz asāk nosodījušas Krimas aneksiju, bet arī jau piemērojušas pirmās sankcijas.
Turpretī ES rīcība ne tuvu nav bijusi tik ātra, noteikta un pat ne vienota. Patlaban Eiropas valstis tikai vārdos, ar lielu devu piesardzības, paudušas nosodījumu Krievijai, kā arī deklaratīvu atbalstu Kijevas jaunajai valdībai. Tam galvenais iemesls, visticamāk, ir daudzu ES dalībvalstu ciešās ekonomiskās saites ar Krieviju, ko atsevišķos gadījumos varētu nosaukt pat par abpusēju ekonomisko atkarību. Svarīgākais atkarības aspekts ir gāze, jo Krievija ir lielākais gāzes piegādātājs ES. Savukārt Eiropa ir lielākais Krievijas eksporta tirgus, kamēr ES Krievija ir trešais lielākais eksporta tirgus 120-130 miljardu eiro vērtībā.
Lai gan spēku samērs ir par labu Eiropai, ilglaicīgs ekonomiskais karš radītu zaudējumus abās pusēs. Krievijas ekonomikai sankcijas būtu postošas, bet arī ES konsekvences būtu ļoti smagas, īpaši to valstu ekonomikai, kas vēl nav atguvušās no pēdējās finanšu krīzes. Eiropas, tajā skaitā arī Latvijas, atkarība no Krievijas gāzes piegādēm situāciju sarežģī vēl vairāk, turklāt šai problēmai nav ātra risinājuma vai alternatīvas. Turklāt, domājot par iespējamām ES sankcijām, arī Krievija jau gatavo atbildes reakciju, izstrādājot likumdošanu, kas pieļauj to valstu īpašumu nacionalizāciju, kas piemēros sankcijas pret Krieviju. Ārvalstu investoriem Krievijā tas ir satraucošs signāls un liek domāt par B un C rīcības scenāriju izstrādi.
Tāpēc kā ticamāko ES atbildes reakciju uz Krievijas agresiju Ukrainā varam sagaidīt precīzi «tēmētu» vēršanos pret Krievijas politisko un Kremlim pietuvināto ekonomisko eliti, nosakot ceļošanas un ekonomiskos ierobežojumus. Tomēr reālu sankciju īstenošana prasa nopietnus resursus. Piemēram, Latvijas bankām, īpaši tām, kas apkalpo nerezidentus, tas nozīmētu ievērojamus papildu kontroles mehānismus, lai šos ierobežojumus efektīvi realizētu praksē. Arī Latvijas pievilcība ārvalstu investoru acīs mazinās, jo, par spīti Latvijas dalībai NATO un ES, investoru vidē Baltijas reģions primāri asociēsies ar notikumiem Ukrainā un tiks uztverts kā riskantāks salīdzinājumā ar citiem, turklāt izpratne par notiekošo postpadomju telpā nereti vēl ir Aukstā kara stereotipos balstīta.
Nevaram izslēgt arī pozitīvu ekonomisko efektu, kad līdz ar kapitāla aizplūdi no Krievijas tas varētu palielināt investīcijas nekustamajos īpašumos un nerezidentu noguldījumu pieaugumu. Pieņemot šo «ātro naudu», jābūt ļoti modriem, nodalot «labo» no «sliktās». Tāpat, esot vienotiem ES pozīcijā pret Krieviju, Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm jādomā ne tikai par savu drošību, bet arī ekonomisko interešu aizstāvību un pašmāju uzņēmēju atbalstu, jo ekonomiskajā karā uzvarētāju nav.
*Callidus Capital valdes loceklis