Bolderājā viņas vārds izskanējis gan saistībā ar kultūras projektu, gan vides aktivitātēm, gan vēstures apzināšanu. Nu jau vairāk nekā 25 gadus Sandra ir tā, kas iestājas par Bolderāju, lai gan pati nemaz nav vietējā, bet ienācēja.
Vēstuli, piesakot Sandru Latvijas lepnumam, atrakstīja Ivita Peipiņa, kura raksta: «Esmu dzimusi un augusi Bolderājā, gājusi tur skolā, bet pēc tam kā plēsta aiztraukusies gan mācīties, gan strādāt un dzīvot uz Rīgu - tā mēs, bolderājieši, saucam centru. Jau ilgāku laiku sekoju Sandras Jakušonokas aktivitātēm. Šobrīd Sandra kopā ar domubiedriem izveidojusi un vada organizācijas Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai un Bolderājas grupa. Viņa seko visam, ko Rīgas dome veic ostā sakarā ar termināļa izbūvi, vāc iedzīvotāju parakstus, seko pilsētas attīstības plāna izstrādei un sniedz savus iebildumus, iesniedza prasību Rīgas Administratīvajā apgabaltiesā par Rīgas brīvostas paredzēto jūras aizbēršanas projektu pie Daugavgrīvas mola 70 ha platībā utt. Mani vienmēr ir uzrunājusi viņas pilsoniskā drosme uzdot neērtus jautājumus ierēdniecībai, cīnīties par tīru un sakoptu vidi. Sandras ziņā ir arī Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas projekti, gan Bolderājas dienas, Daugavgrīvas cietokšņa dienas, aktīva iesaistīšanās Brigādes projektos, Bolderājas Tūrisma informācijas centra atvēršana, sadarbības projekti ar International Summer School of Photography (ISSP). Viņa vāc senas bolderājiešu fotogrāfijas un ved visus interesentus ekskursijās.»
Par kopīgiem mērķiem
Kamēr politiķi raksta plānus par integrāciju, tikmēr Bolderājā integrēšanās notiek nepiespiesti. Bolderājas Mākslas un mūzikas skolā, kur Sandra Jakušonoka strādā par projektu vadītāju, kamēr bērni mācās, tikmēr vecāki un vecvecāki tiekas un sarunājas. Dažādās valodās, bet bērnu nākotne, māksla un mūzika viņus vieno. Bolderājas Mūzikas un mākslas skola ar savu sakārtotību, skaisto dārzu, telpām un pamanāmo iesaistīšanos pilsētas kultūras dzīves notikumos ir radījusi precedentu - vietu, kurp tiecas daudzi. Kāda cita lieliska satikšanās vieta - Bolderājas Tūrisma centrs - vēl tikai top, bet jau pusremontētās telpās notiek rosība. Pieaugušie pulcējas uz zīmēšanas kursiem, ko vada Moisejs Zuhovickis, bijušas jau fotogrāfa Kaspara Gobas un Andreja Strokina fotodarbnīcas, būs valodu kursi. Visām aktivitātēm pa vidu ir Sandra un viņas vīrs Vladimirs, kurš ir gandrīz vietējais, jo dzimis Daugavgrīvā. «Te piedzimuši un uzauguši mūsu bērni,» teic Sandra. Meita Ieva gan tagad studē Minhenes Mākslas akadēmijā, bet dēla Pauļa fotogrāfijās gan Bolderājas motīvi ir manāmi. «Neskaitos vietējā, bet laikam jau tomēr mani ir pieņēmuši,» saka Sandra. Viņa no Valmieras atbrauca uz Rīgu mācīties par latviešu valodas skolotāju, satika savu nākamo vīru. «Neviens no mums nav ne vēsturnieks, ne mākslinieks, bet tagad nodarbojamies ar lietām, kas saistītas ar vēstures izzināšanu. Mēs organizējam mākslas pasākumus. Esam amatieri, bet mums izdodas veiksmīgi piesaistīt profesionāļus,» par savām aktivitātēm stāsta Sandra.
Pirmais mākslas projekts, ko viņa ar vīru un domubiedriem realizēja, bija Putni 1996. gadā. «Lai popularizētu Daugavgrīvas dabas liegumu un iepazītu putnus, kopā ar Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas skolotājiem, bērniem un vecākiem rīkojām radošu darbnīcu, skolas pagalmā bija milzu vides objekts, ar putnu siluetiem rokās gājām uz Daugavgrīvu, kur saksofonists Aleksandrs Aksjonovs pie lieguma robežas spēlēja koncertu putniem.» Bet par savu labāko mākslas projektu Sandra uzskata Māja Bolderājā, kas norisinājās visas Lielās ielas garumā.
Par vienu no Sandras un bolderājiešu lielākajām uzvarām vides jomā var nosaukt cīņu pret termināļa celtniecību. «Bijām tie, kas iesniedza pieteikumu par kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu Komētfortam. Par Komētfortu agrāk reti kurš zināja, jo tas atradās slēgtajā teritorijā - Kuģu remonta rūpnīcā. Kad 2002. gadā sākās termināļa lieta, tad atradām 1912. gada krievu ģenerāļa grāmatas, kur tas pieminēts. Sagatavojām materiālus un iesniedzām izvērtēt Pieminekļu inspekcijai, kas tam piešķīra kultūras pieminekļa statusu. Uzreiz arī Mangaļsalas fortam, kas ir vēsturiskā krasta nocietinājuma daļa. Komētforta dēļ tika apturēta termināļa celtniecība,» stāsta Sandra Jakušonoka. Toreiz arī tika savākti 13 tūkstoši parakstu ar protestu pret naftas termināļa celtniecību. «Tieši Daugavgrīvas krievvalodīgie iedzīvotāji bija tie, kas piespieda mūs saprast, kas tiek plānots. Pensionētie inženieri diskusijās sāka argumentēti skaidrot, kāpēc viņiem šķiet, ka tas tomēr nav īsti pareizi. Viņiem bija problēmas ar latviešu valodu, bet mēs no savas puses sākām visu tulkot - sanāksmes, vēstules - visiem iespējamiem ministriem, prezidentiem. Bija kādas desmit kundzes, kas izgāja visas Daugavgrīvas mājas no pirmā līdz pēdējam stāvam. Tieši viņas panāca, ka visi pauda savu nostāju - vai nu parakstījās, vai neparakstījās. Mums atlika apkopot pamattēzes un aiznest savāktos parakstus,» savu lomu skaidro Sandra. Viņa ir gandarīta, ka pēc tam viss tika racionāli analizēts un ņemts vērā.
Vēsturei ir jādzīvo
Sandrai gandarījumu sagādā iespēja dalīties - ar informāciju, ar svētkiem un kopības sajūtu: «Svarīgi ir atteikties no ierastā kolekcionāru - krājēju tēla. Ielikām senās Bolderājas fotogrāfijas sociālajos tīklos. Vēsture sāka dzīvot! Ik pa laikam Bolderājas Mūzikas skolā bijušas izstādes, kad vietējie pētīja bildes un komentēja. Tie bija interesanti stāsti.»
«Vecie bolderājieši turas kopā. Pirms kāda laika mēģinājām izveidot bolderājiešu kolektīvo fotogrāfiju. Atradām senu bildi, kurā nofotografēti Bolderājai senāk svarīgi cilvēki - daudzu biedrību vadītāji. Aicinājām uz fotografēšanos tos, kuri tagad uzskata sevi par Bolderājai piederīgiem. Sanāca ap simts cilvēku.»