Trauma mainīja plānus
Cemex Mārtiņu pamanīja viņa prasmju komplekta dēļ - viņš labi prot vācu valodu un ir apguvis elektriķa profesiju. Tiesa, Mārtiņa sākotnējie profesionālie plāni saistījās ar sportu. Vidusskolā viņš aizrāvās ar virves vilkšanu un, kad dzimtās Saldus klubs izcīnīja pasaules čempionu titulu šajā sporta veidā, nolēma studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai ar laiku kļūtu par virves vilcēju treneri. Taču pēc otrā studiju gada kādā treniņā Mārtiņš guva traumu, kurai sekoja septiņu astoņu mēnešu rehabilitācijas periods mājās gultā. Pēc tā bija atkal jāmācās staigāt un par virves vilkšanu varēja aizmirst. Mārtiņš pastrādāja par kravas auto šoferi, «pamaisījās» pa dažādiem gadījuma darbiem, līdz kāds paziņa ieaicināja celtniecībā, kura tobrīd, treknajos gados, plauka un zēla. Līdz ar krīzi Mārtiņš palika bez darba, taču kā bezdarbnieks izmantoja iespēju apgūt elektriķa profesiju. Savukārt vācu valodu puisis iemācījies, skatoties televizoru. «Visiem stāstu, un visi smejas,» viņš saka. Kad 90. gados Polijā varēja nopirkt pirmos satelītuztvērējus, tāds nonāca arī Mārtiņa ģimenē un vācu TV kanāli RTL, Pro7 un citi nevilšus kļuva par zēna mācību līdzekli. Vidusskolā Mārtiņš vācu valodu izvēlējās kā otro svešvalodu un šīs prasmes (tāpat kā angļu un krievu mēli) pieslīpēja arī vēlāk, pastrādājot Ķīpsalas peldbaseina informācijas centrā, kur ārzemnieki bija bieži viesi.
Par to, ka Mārtiņa iemaņas varētu noderēt Cemex, iedomājās kāds puiša paziņa, viņa kolēģis zemessardzē, kurš šajā uzņēmumā strādā par maiņas vecāko. Ar ierosinājumu atsūtīt CV viņš Mārtiņu uzrunāja brīdī, kad jaunais elektriķis atradās zemessardzes nodaļas komandieru mācībās. Mārtiņš izdevību garām nelaida un drīz saņēma uzaicinājumu uz pārrunām, kuras sekmīgi izturēja.
Dzinulis - izprast procesu
Uzņēmums Mārtiņu izvēlējās nevis konkrētas vakances aizpildīšanai, bet apmācīšanai nākotnes vārdā. Rudersdorfā iegūstamā izglītība ir specifiska un atbilstoša tieši cementa rūpnīcu prasībām, turklāt sniedz ieskatu gan elektrotehnikā, gan elektronikā, kas Latvijā ir divas atsevišķas studiju programmas. Mārtiņš stāsta, ka galvenā odziņa Vācijas skolā esot tā, ka no otrā kursa sākas aktīvs praktiskais darbs - pamīšus trīs nedēļas studē un trīs nedēļas strādā rūpnīcā. Par mācībām Mārtiņam samaksās Cemex Latvija, savukārt stipendiju un dzīvošanas izmaksas sedz Vācijas Cemex.
Pēc atgriešanās Latvijā Mārtiņam uzņēmumā būs jānostrādā divi gadi, taču viņš ir pārliecināts, ka paliks ilgāk. Skaidrā nākotnes trajektorija viņu nemulsina, jo cementa ražošana paspējusi ieinteresēt. Pirms došanās uz Vāciju Mārtiņš veic «mācību ceļojumu» pa dažādām Cemex Brocēnu rūpnīcas struktūrvienībām, lai iepazītu ražošanas procesu, - pabijis pie mehāniķiem, elektriķiem, automātiķiem. «Jo vairāk kādu lietu apgūsti, jo vairāk saproti, ka neko no tās nesaproti. Tas ir tāds kārtīgs izaicinājums. Tas arī ir galvenais dzinulis - izprast procesu tiktāl, lai var sākt to kontrolēt,» Mārtiņš apņēmies. Arī mācības Vācijā viņu nebiedē - iestājeksāmenu nedēļā par skolu radies labs iespaids.
Nevar nesūtīt
Treknajos gados daudzi starptautiski uzņēmumi ļoti aktīvi sūtīja savus darbiniekus mācīties uz ārzemēm savās iekšējās, korporatīvajās akadēmijās vai skolās, norāda personāla vadības konsultāciju uzņēmuma Eiropersonāls vadītāja un vecākā konsultante Arta Biruma. Patlaban tas turpinās, varbūt vienīgi šo to mēģinot optimizēt, piemēram, nesūtot darbiniekus uz akadēmijām, bet gan ataicinot tās pasniedzējus uz Latviju. Salīdzinot ar pāris gadu pagātni, izteiktāk mazinājušās darba devēju apmaksātas MBA tālmācības studijas. Izzudusi arī tāda galējība kā darbinieku un pasniedzēja sūtīšana kaut ko apgūt kādas eksotiskas valsts «interjerā», uzņēmumi darbiniekiem nesedz arī īstermiņa kursus vai konferences, pret ko iepriekš attiecās visai brīvi.
Tomēr, ja sociālo zinātņu profesijās darba devēja apmaksātas mācības ārzemēs vairāk vai mazāk bija un ir darbiniekam atvēlēts bonuss un motivators, inženiertehniskajās jomās tā lielākoties ir nepieciešamība, jo tajās attiecīgu speciālistu Latvijas darba tirgū ļoti trūkst, tos šeit nemaz nesagatavo, vai arī tiem nepieciešama kāda specifiska sertifikācija. Piemēram, uzņēmums Rīgas dzirnavnieks graudu dzirnavu tehniķus tehnologus sūta mācīties uz koledžu Maskavā, savukārt Latvijas dzelzceļa speciālisti nozares gudrības nereti dodas apgūt uz Sanktpēterburgu. «Latvijā ražotāji aktīvi sadarbojās ar augstskolām, lai izveidotu attiecīgu specialitāšu programmas, un labprāt uz tām sūtīja arī savus darbiniekus. Patlaban krīzes dēļ tas ir apsīcis, bet, domāju, jau drīz atsāksies, jo kvalificētu kadru deficīts saglabājas,» komentē A. Biruma.