Valsts prezidenta Andra Bērziņa cilvēciskais, valstiskais un pareizais lēmums apmeklēt ziemas olimpiskās spēles Sočos ir izsaucis milzīgu brēku. Lai gan arī Valdis Zatlers aizskrēja uz Pekinu, kaut citi Baltijas valstu politiķi tajā laikā devās uz Tbilisi, lai solidarizētos ar Gruziju tās grūtajās dienās, pat Zatlera lēmums apmeklēt olimpiskās spēles komunistiskās partijas vadītajā nedemokrātiskajā Ķīnā neizsauca tādu sašutumu, kādu tagad mēģina izsaukt pret Andri Bērziņu.
Vai Krievija ir mazāk demokrātiska valsts par Ķīnu? Vai Baltkrievijā situācija cilvēktiesību jomā ir sliktāka nekā Saūda Arābijā? Mēģinot atbildēt uz šādiem jautājumiem, mēs ātri sapratīsim, ka runa bieži vien nav par morāli vai principiem, bet interesēm.
Nav jābūt apveltītam ar unikālu redzi, lai manītu, ka ietekmīgi globāli spēki, kas darbojas caur politiku un medijiem, nodarbojas ar situācijas destabilizāciju Krievijā nolūkā iedragāt prezidenta Vladimira Putina varu. Ņemot vērā vēsturiskos pāridarījumus vai demokrātijas ideālus, kas nu kuram tuvāki, pirmajā brīdī šķiet, ka mums vajadzētu būt priecīgiem par to. Jo vājāka Krievija, jo mums it kā mazāk būtu no tās jābaidās. Tāda ir ātrā loģika. Taču nākamajā brīdī mēs varbūt atceramies Arābu pavasari, kas ir pārvērties īstā «arābu ziemā» ar galvu ciršanu un šausminošiem režīmiem demokrātijas vietā. Kas par to - arābi ir tālu?
Taču krievi ir te. Un Krievija ir blakus. Muļķīgi ir priecāties, ka sabruks nīstā kaimiņa māja, ja tā ir tik tuvu blakus, ka brūkot tās mūris, iespējams, uzbruks tev pašam uz galvas. Muļķīgi ir veicināt antikrievisku noskaņojumu valstī, kurā trešdaļa iedzīvotāju ir krievi. Vai mēs gribam, lai Latvijā kādreiz notiek tas pats, kas Palestīnā vai Sīrijā? Labi, ņemot vērā, ka mēs esam NATO dalībvalsts, Dienvidslāvijas notikumiem Latvijā atkārtoties nav tik viegli. Taču - vai tādēļ vajag naidot savā starpā pašu iedzīvotājus, skrienot pakaļ lielvalstu interesēm, kuras nebūt nevirza tikai tīra demokrātijas mīla.
Virknes rietumvalstu politiķu lēmums neapmeklēt ziemas olimpiskās spēlēs Sočos ir saistīts ar Krievijas likumu par homoseksuālisma propagandas aizliegumu. Vācijas prezidents Joahims Gauks un Francijas prezidents Fransuā Olands ir paziņojuši, ka neapmeklēs Soču olimpiskās spēles, oficiāli nepaskaidrojot - kāpēc. Interpretācijas viņu vietā izdara prese, un mēs tās zinām. Taču Eiropas komisāre Vivjena Redinga savu lēmumu atklāti ir paskaidrojusi Twitter vietnē: «Es, protams, nebraukšu uz Sočiem, kamēr Krievijas pašreizējā likumdošana apdraudēs minoritātes.»
Īpašās «minoritātes», kā zināms, šajā gadījumā nav tatāri, čečeni, inguši vai kalmiki, kuru tiesības, iespējams, arī varētu tikt ierobežotas Krievijā, bet gan geji, lesbietes un transseksuāļi. Pārmetumi «nopietnos demokrātijas pārkāpumos» Soču olimpiādes sakarā ir saistīti ar viņiem. Turklāt ņemsim vērā to, ka būtiskais iebildums nav pat par šo seksuālo minoritāšu vispārīgajām tiesībām vai diskrimināciju sadzīvē, bet propagandu. Tas ir homoseksuālisma propagandas ierobežojums, kas jau tiek nosaukts par būtisku demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumu.
Vai mums ir notikušas tādas debates un arī Latvijas sabiedrības vairākums homoseksuālisma propagandas ierobežojumu uzskatītu par būtisku demokrātijas ierobežojumu? Jebšu mums bez diskusijas jāmāj ar galvu tāpēc, ka Obama, Gauks un Olands tā saka? Vai nav gluži otrādi - dzīvošana pēc šāda «lielā brāļa» principiem ir pretrunā ar demokrātijas izpratni?
Kāda ir mūsu izpratne par demokrātijas robežām? Vai mēs uzskatītu, ka ir prettiesiski tiesāt nacionālboļševikus, ja tie sarīkotu ālēšanos Aglonā dievkalpojuma laikā? Vai mēs tikai brēcam pakaļ, ka Pussy Riot tiesāt Krievijā ir slikti, bet kaut ko līdzīgu Latvijā gribētu tiesāt gan? Kas tad ir demokrātiskā prese - vai masu mediji, kuru žurnālisti paši analizē notikumus? Vai mediji, kas atkārto lielo rietumvalstu izdevumu viedokli, gluži kā kādreiz komunistiskās partijas centrālais laikraksts Cīņa atkārtoja to, ko rakstīja Maskavas Pravda.
Paskatīsimies uz Soču olimpiskajām spēlēm no mūsu, nevis Briseles, Berlīnes vai Vašingtonas viedokļa! Vai mēs nejūtam līdzi Latvijas sportistu veikumam olimpiskajās spēlēs? Vai negribam, ka prezidents kā mūsu valsts pārstāvis ir papildu morālais atbalsts viņiem? Kādēļ mums uz turieni nebraukt? Vai patiešām šobrīd ir kādi Krievijas pārkāpumi, kas ir tik ļoti lieli, lai mēs to nedarītu?
Kam mēs ieriebsim, ja Valsts prezidents neizbrauks uz Sočiem? Putinam? Diez vai. Ko mēs iegūsim, ja prezidents neizbrauks? Varbūt mūs vēl kaut kur «dziļāk integrēs»? Mēs esam ES, eirozonā un NATO - ja tā nav pietiekama drošības garantija, piedodiet, tad pasaulē garantiju vispār nav.
Bojāt attiecības lozungu dēļ, skriet ar galvu sienā, vicināt dūres, protams, kāds mums to ļoti silti iesaka. Bet - vai vajag?