Neraugoties uz savā starpā apmainītajām nelaipnībām spiegošanas sakarā, Eiropa un Savienotās Valstis tomēr ir un paliek labi sabiedrotie, sevišķi, ja runa par militāro sadarbību.
Un kā nu nebūsi. Mūsu austrumu kaimiņš Eiropai nav pārāk ilgi ļāvis baudīt kapitālisma uzvaras augļus. Nesenie un negaidīti apjomīgie militārie manevri Zapad 2013 tam bija tikai viens no apliecinājumiem. NATO rīkotais Steadfast Jazz 2013 uz šī fona izskatās diezgan pieticīgi, nemaz nerunājot par to, ka NATO manevru scenārijā, atšķirībā no Zapad 2013, neietilpst preventīvs uzbrukums ienaidniekam.
Krievija gan skaitās NATO partnervalsts, tomēr abu, varētu pat teikt - bloku -, starpā allaž ir valdījusi neuzticība. Sevišķi spilgti tas atklājās, kad NATO uzsāka darbu pie savām raķešu pārtveršanas sistēmām Polijā. Krievija nekavējoties reaģēja, piedraudot izvietot savas Iskander raķetes Kaļiņingradas apgabalā, tādējādi it kā apejot NATO raķešu vairogu.
Ja runa ir par stratēģisku priekšrocību, tad džentlmeņu manieres ātri vien tiek nomestas pie malas. Taču savstarpējai nepieklājībai ir strikta robeža, tās pārkāpšana nozīmētu abpusēju un vispārēju iznīcību. Kādā brīdī kļuva skaidrs, ka nav jēgas turēt kodolieroču arsenālu, kas var iznīcināt visu pasauli pārsimts reižu, bet ja kādam rastos ievērojama stratēģiska priekšrocība, tas ātri varētu izjaukt trauslo līdzsvaru.
Šo vērtīgo pārdomu rezultātā radās vairākas vienošanās, kas paredzēja apturēt bruņošanās procesu un pat padarīt to atpakaļejošu. Tomēr valstis nav vilcinājušās pastāvīgi modernizēt un atjaunot savas kodolieroču sistēmas. Mediji ziņo, ka īpašs kodoltehnoloģijas lēciens tagad padevies ASV, bet Krievija to visdrīzākajā laikā mēģināšot atkārtot.
Runa ir par jauno B61-12 tipa raķeti, kam līdz 2024. gadam arī Eiropā būtu jānomaina ne vien visas trešā, ceturtā, septītā, 10. un 11. tipa raķetes, bet arī jāaizvieto stratēģiskā B-38 bumba, kas ir 90 reizes jaudīgāka par uz Hirosimu nomesto «māsu». Paralēli tam System 2 ietvaros tiek izstrādāta moderna, no bumbvedēja palaižama tālvadības raķete, kura mērķus spēs sasniegt ar ļoti augstu precizitāti, tāpēc varēs būt mazāk spēcīga.
Kritiķi problēmu nesaskata kodolieroču sistēmu modernizācijā, kas būtu normāla prakse, bet gan jaunu militāro spēju radīšanā. Hans Kristensens no Amerikāņu zinātnieku federācijas raksta, ka jaunā B61-12 sevī apvienos vairāku tipu raķešu spējas, un nodēvēja to par «viss vienā atombumbā uz steroīdiem».
Tā kā arsenāla nomaiņu ir plānots veikt arī Eiropā, mūsu kodolieroči kļūs ne vien drošāki un ilgāk lietojami, bet arī jaudīgāki. No vienas puses, tas it kā rada papildu drošības sajūtu, taču reizē tas ir arī starts jaunai bruņošanās sacensībai. Deviņdesmito gadu sapnis par saprātīgu apiešanos ar kodolieročiem nu ir līdz galam izsapņots.