«Šajās afišās esmu izstāstījusi savu dzīvi mākslā,» viņa saka. Fiktīvu filmu projektu Le plan du film Orlāna veido kopš 80. gadu beigām. Savulaik to papildināja īpašas akcijas, piemēram, izdomātu filmu radošās grupas preses konference Laikmetīgās mākslas fondā Cartier Parīzē un Venēcijas biennālē. «Mēs ļāvām cilvēkiem noticēt, ka šīs filmas eksistē, un viņi tās meklēja kinoteātros,» stāsta māksliniece.
Gaismas kastes altāra daļā
Retro izskata lielformāta afišas patiesībā ir gleznas (3 x 2 metri; akrila krāsas uz audekla). Orlāna ir izstrādājusi kompozīciju/kolāžu, savukārt «melno darbu» - gleznošanu - veicis šā aroda meistars; viņa pati principiāli un konceptuāli neglezno, tikai ģenerē idejas. Šie darbi piestāv baznīcas telpām (Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja mājas ir Sv. Jura baznīca, visvecākā Rīgas mūra ēka, kas saglabājusies no XIII gs. sākuma) - tie atgādina sienu gleznojumus, uzskata izstādes kuratore Inese Baranovska. Skārienjutīgajos ekrānos zem afišām var izlasīt šo neeksistējošo filmu scenārijus, kurus speciāli izstādei sacerējuši pašmāju literāti - tekstgrupas Orbīta biedri.
Baznīcas altāra daļā ir aplūkojami neesošu filmu plakāti, kas ievietoti gaismas kastēs - tādas ir visos daudzzāļu kinoteātros. Pašā centrā - darbs, kas tapis speciāli izstādei Rīgā, Orlānas veltījums mūsu pilsētā dzimušā režisora Sergeja Eizenšteina filmai Bruņukuģis Potjomkins.
Maskas noņemšana
Neilgi pirms izstādes oficiālās atklāšanas muzejā notika Franču botulīna skolas organizētais vakars, kurā piedalījās pašmāju plastikas ķirurgi, kosmetologi un viņu klienti. Kā zināms, viena no Orlānas mākslas skatuvēm ir bijis operāciju galds. Māksliniece bieži atkārto, ka plašsaziņas līdzekļi ir sagrozījuši viņas režisēto un piedzīvoto ķirurģisko akciju jēgu. No 1990. līdz 1993. gadam Orlānai tika veiktas deviņas plastiskās operācijas, kas tika pārvērstas par krāšņām performancēm un ar satelītu tika translētas muzejos un galerijās visā pasaulē. Mākslinieces mērķis nekad nav bijis kļūt skaistākai, turklāt pats skaistuma jēdziens, viņasprāt, ir sociālpolitisks, reliģisks, ģeogrāfisks un etnogrāfisks konstrukts. Katra sabiedrība uzspiež savu skaistuma etalonu.
Orlānas atpazīstamības zīme ir melnbaltā frizūra un deniņos ievietotie implanti, kādus parasti izmanto vaigu kaulu izskata uzlabošanai. «Cilvēki domā, ka esmu monstrs, taču tad, kad viņi mani satiek, viedoklis var mainīties,» piebilst Orlāna. «Ja runājam par operācijām, es vienmēr esmu centusies veidot, atrast jaunus tēlus, kā arī apspēlēt kodus, kas pastāv plastiskajā ķirurģijā, un to visu izmantot mākslā.»
Māksliniece uzsver, ka operācijas viņai nozīmēja nevis maskas uzlikšanu, bet gan noņemšanu: «Varbūt mēs vēlamies mainīties, nevis dzīvot ar tādu masku, ar kādu esam piedzimuši.» Atšķirībā no leģendārās performances mākslinieces Marinas Abramovičas, kuru Orlāna augstu vērtē un labi pazīst, francūziete savā darbā nekad nav vēlējusies meklēt un izbaudīt sāpes - ar medikamentiem viņa centusies tās izskaust.
Lēdija Gāga ir mana kopija
Orlāna strādā kopš 60. gadu vidus, viņas daiļrade provocē un iedvesmo. Orlāna ir sadarbojusies ar ievērojamo beļģu modes mākslinieku Valteru van Beirendonku, kurš viņu apbrīno. «Tas bija gan cieņas apliecinājums, gan sadarbība - esam izveidojuši performanci un katalogu,» viņa piebilst. Savukārt popzvaigzne Lēdija Gāga piesavinājusies Orlānas idejas bez jebkādām atsaucēm uz oriģinālu, tāpēc māksliniece iesūdzēja dziedātāju tiesā, pieprasot kompensāciju 31,5 miljonu ASV dolāru, kas ir septiņi procenti no Gāgas nopelnītā.
Kurus Orlānas mākslas darbus nelikumīgi izmantojusi Lēdija Gāga? «Daudzus, daudzus. Es viņai patīku, viņa ir mana kopija.» Lēdija Gāga ir valkājusi parūku, kas līdzīga Orlānas frizūrai. Albuma Born This Way noformējumā un tā tituldziesmas videoklipā var pamanīt līdzību ar Orlānas darbiem.
«Pirms kāda laika Parīzē ciemojos pie režisora Roberta Vilsona. Tur bija arī Marina Abramoviča. Mēs ar viņu sabučojāmies, visi fotogrāfi sāka mūs fotografēt. Es nodomāju - lai fotografē. Pēc tam izrādījās, ka meitene, kura stāvēja Marinai blakus un ar kuru es sasveicinājos, bija Lēdija Gāga. Normāla, parasta meitene. Mūs fotografēja tieši viņas dēļ, šīs fotogrāfijas bija visur, un tas ļoti nepatika manam juristam,» Dienai stāsta Orlāna. Tiesas prāva turpinās. «Lēdijai Gāgai ir labi advokāti, taču man arī. Šajā gadījumā es jūtos kā visu mākslinieku tiesību aizstāve. Popkultūra izmanto mākslas idejas - darbus, kurus mēs veidojam mūža garumā -, un gūst no tā labumu. Tas nav pareizi,» ir pārliecināta Orlāna.