Saeimas deputātu vētrainā rosība, iesniedzot priekšlikumus nākamā gada budžeta projektam, izraisa pretrunīgas jūtas. No vienas puses, nekā apsmejama te nav - Latvija ir parlamentāra valsts, un tik svarīgs jautājums kā budžets nedrīkst būt izpildvaras monopols. Tā teikt, «ministriju speciālisti» tā nu ir vienojušies, viņi zina labāk. No otras puses, šis deputātu devīgums kaitina, jo lielākajā daļā gadījumu naudas prasījumu nepapildina priekšlikumi, kur šo naudu ņemt. Tas ir visnotaļ dīvaini, jo šāda kautrīga klusēšana it kā liecina, ka ar izdevumu pozīcijām viss ir kārtībā, tur nav ko «paņemt». Var jau būt, ka tā ir, tomēr tad papildu naudas prasīšana izskatās vēl populistiskāk.
Tomēr, lai gan tas skan ciniski, šīs izdarības vairs nepārsteidz un pat nesarūgtina. Skumjāk ir tas, ka situācijā, kas vairs nav tik trauksmaina kā pirms dažiem gadiem, parlamentā nerisinās diskusijas par budžeta veidošanas principiem kā tādiem. Proti, ir vairākas tēzes, kuras par apspriežamām atzīst pat tradicionāli piesardzīgie Finanšu ministrijas cilvēki, vien norādot, ka par to jāvienojas politiķiem, jo pretējā gadījumā izmaiņu nebūs. Tātad valsts pārvalde gaida uz lēmējvaru, savukārt lēmējvara par ērtāku atzīst ierasto pieprasījumu praksi.
Par kādām tēzēm ir runa? Pirmkārt, budžeta veidošanas procesā ieviest vairāk t. s. nulles budžeta principu. Tas ir: nevis pieņemt, ka iepriekšējā budžetā visi tēriņi bijuši adekvāti un atliek tikai atbilstoši iespējām tos palielināt, bet caurskatīt jau esošo izdevumu jēdzīgumu. Otrkārt, tomēr atgriezties pie t. s. iezīmētās naudas formām vai, vienkāršoti izsakoties, nauda, ko caur kādu konkrētu nodevu vai nodokli valsts iekasē, tiek nevis vienkārši ieplūdināta budžeta kopējā katlā, bet tiek tērēta tā, lai tās maksātāji saprastu, kur tā nonāk, un pastarpināti justu atdevi. Pat 2014. gada budžeta kontekstā tranzītbiznesa pārstāvji, kuri pašsaprotami nav sajūsmā par gaidāmo t. s. ostu nodokli, dažkārt atzīst, ka varētu šo jaunumu pieciest, ja iekasētā nauda tiktu ieguldīta transporta infrastruktūrā vispār.
Kā jau minēts, šīs divas tēzes nav nekas revolucionārs - tās jau ir funkcionējušas, vienīgi krīze savienojumā ar koalīciju nesaticīgumu radīja pauzi, kas pārāk ieilgusi.
Politiķi pat varētu domāt tālāk, radikālāk. Mums ir t. s. fiskālās disciplīnas likums, kas nosaka visai skarbas prasības attiecībā uz budžeta sabalansētību. Opozīcija un daži ekonomisti likumu gana daudz kritizējuši kā «rokas sasienošu», tomēr labi vien, ka tāds ir, - Latvijā, ja runa ir par budžeta naudu, dažam labam ierobežot viņa rociņu veiklību par sliktu nenāk. Tomēr varbūt nepieciešams kaut kas tikpat stingrs attiecībā uz to, kā notiek izmaiņas nodokļu regulējumā? Piemēram, nosakot, ka ir noteikts minimāls laika sprīdis (gads?) starp jauna nodokļa vai paaugstinātas likmes pieteikšanu un tās stāšanos spēkā. Jā, tas varētu apgrūtināt izdevumu pozīciju paplašināšanu. Tomēr tikpat labi var teikt, ka papildu nauda izdevumiem meklējama jau esošo nodokļu labākā iekasēšanā vai arī to iekasētajam apjomam pārsniedzot prognozēto, nevis likmju celšanā vai jaunu nodevu radīšanā.
Diemžēl liekas, ka šādu diskusiju iespēja ir palaista garām.