Francijas vēstnieks Ukrainā aicina šo valsti rīkoties pārliecinošāk un drošāk, jo tādā veidā iespējams tikt pie labākām attiecībām ar Krieviju. Visai uzmundrinošs vēstījums ukraiņiem nepilnus divus mēnešus pirms ES Viļņas samita, kurā jāizlemj vēsturiskais jautājums par Savienības un Ukrainas integrācijas sākumu. Augsta ranga Rietumu diplomāta vēlējums Kijevai beidzot izšķirties ir precīzs, jo nu jau divas desmitgades ar labu ekonomisko potenciālu apveltītā lielā valsts uzskatāmi parādījusi, kur var novest neskaidrība par izvēlēto ceļu. Pavisam tuvu ekonomikas bankrotam, kas šobrīd ir visai reāls, bet, par laimi, tikai viens no iespējamiem scenārijiem. Mēģinājums palikt pa vidu neitrālā statusā (cenšoties izpatikt i Rietumiem, i Maskavai) izrādījies slikts plāns. Vismaz bijušajā PSRS telpā tādu īstenot ir neiespējami. Kas zina, kādas būtu attiecības ar Kremli, ja Latvija neatrastos ES, taču diezin vai tās būtu labākas, vismaz no Latvijas nacionālo interešu viedokļa raugoties.
Jautājums, ko darīt, ukraiņiem jāizšķir pašiem, un patiesi šobrīd bumba pilnīgi atrodas viņu laukuma pusē. Vēl pirms pieciem gadiem Bukarestē jautājumā par ciešāku integrāciju ar NATO Kijevas vēlmēm nebija noteicošas nozīmes, taču tagad situācija ir atšķirīgāka. Toreiz izšķirošā bija negatīvā Parīzes un Berlīnes pozīcija. Protams, par asociācijas līguma iespējamo parakstīšanu starp ES un Kijevu viedoklis nav simtprocentīgi pozitīvs, taču daudzi Savienības diplomāti uzskata, ka tieši tā tomēr notiks. Visdrīzāk gan vācieši, gan franči sākuši pielaidīgāk raudzīties uz Ukrainu. Varbūt te sava nozīme ir pacietības zudumam kontaktos ar Krieviju. Lai nu ko, bet 2008. gada pazemojumu Gruzijas piecu dienu kara laikā kontaktos ar krieviem Francijas augstākā ešelona politiķiem nevajadzētu aizmirst. Arī par vācu diplomātu noskaņojumu no ukraiņu žurnālistiem Kijevā dzirdamas pozitīvākas atsauksmes nekā agrāk. Atbilde, kur meklējamas atslēgas pozitīvam lēmumam Lietuvas galvaspilsētā, skan vienkārši - pie divām personām Ukrainā - prezidenta Viktora Janukoviča un ieslodzītās bijušās premjerministres Jūlijas Timošenko. Abiem godkārīgajiem politiķiem vienlīdz jāspēj atteikties no savām ambīcijām - pirmajam valsts nacionālo interešu vārdā jāatbrīvo Timošenko no cietuma, bet 2004. gada Oranžās revolūcijas līderei jāpieņem apžēlošana un, iespējams, vēl kādi citi kompromisi. Kā bieži vien šīs valsts vēsturē, viss atkarīgs no kazaku galveno atamanu spējas atrast kompromisu. Šoreiz viņiem ir labi palīgi ES, kas uztur kontaktus starp Janukoviču un Timošenko. Vai šī misija izrādīsies sekmīga, būs redzams novembrī. No Latvijas viedokļa līguma parakstīšana ir ļoti vēlama, tāpat kā Ukrainas turpmākā integrācija līdz pilnīgai dalībai ES.