Skaidri tagad redzams, ka par vienu no aizraujošākajām cīņu vietām Austrumeiropas reģionā līdz ES novembra samitam lemts kļūt Ukrainai, par kuras piekrišanu aizvien nopietnāk spēkos mērojas Krievija un 28 valstu lielā savienība. Redzamāk to gan dara Kremlis, kas rīkojas savā tradicionālajā manierē, cenšoties izgriezt partnerim rokas, lai panāktu viņa jāvārdu piespiedu laulības noslēgšanai. Tieši tā varētu raksturot neseno Maskavas mēģinājumu radīt problēmas ukraiņu pārtikas preču produktu ievešanai Krievijā. No pirksta izzīsts iegansts par kaimiņvalsts preču aizdomīgo kvalitāti pazuda kā nebijis pēc dažām dienām. Lieki teikt, ka problēmas uz robežas sekoja tieši tad, kad masu medijus bija aplidojusi ziņa par progresu Kijevas un Briseles attiecībās, kam vajadzētu vainagoties ar asociācijas līguma parakstīšanu. Tā kā tas ir nopietns solis, kas neapšaubāmi ved tālāk uz dalību ES (lai cik tāla tā arī šobrīd izskatās), Kremļa raizes šķiet vismaz saprotamas. Taču veids, kā panākt Kijevas labvēlību, ir absolūti ačgārns. Kopš Viktora Janukoviča ievēlēšanas par prezidentu ir pagājuši trīsarpus gadi, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka ar spēka metodēm neko nepanākt. Pat ja pieņem, ka Janukovičs un viņa komandas biedri skatās no augšas uz Briseles birokrātiem, tas nenozīmē, ka šie ukraiņu «biedri» klausīs pavēlēm no Maskavas. Tie laiki sen ir pagājuši, un nav ne vismazāko pazīmju, līdz šim nekas par to nav liecinājis, ka arī varenākie Ukrainas oligarhi būtu ar mieru dalīties naudā un ietekmē. Bet pats būtiskākais - sagaidīt līdzīgu likteni kā Hodorkovskis Krievijā.
ES pārstāvju pozitīvās atsauksmes par lietu virzību Ukrainā un pašu šīs valsts augstāko amatpersonu izteikumi liecina par iespējamo progresu Kijevas un Briseles attiecībās. Pagājušajā nedēļā atklātībā nāca ziņa, ka iespējama esot pat bijušās premjerministres Jūlijas Timošenko atbrīvošana. Tas gan šķiet ne pārāk ticami, jo oranžās revolūcijas līderes atbrīvošana var nopietni kaitēt Janukovičam pirms prezidenta vēlēšanām 2015. gadā. Taču var arī palīdzēt viņam, jo atkal var atkārtoties 2010. gada scenārijs, kad «oranžo» prezidenta kandidātu savstarpējā cīņa vēlēšanās nodrošināja Janukoviča uzvaru. Pašreizējam prezidentam ir nepieciešama sevišķi stipra kārts, un to noteikti var iegūt ar Briseles labvēlību - ar Timošenko atbrīvošanu tas var kļūt iespējams. Turklāt, noslēdzot asociācijas līgumu ar ES, Janukovičs un viņa par promaskavisku uzskatītā Reģionu partija varēs apgalvot, ka ir galvenie proeiropeiskā kursa virzītāji Ukrainā. Tas ir svarīgi, jo vairākums ukraiņu atbalsta integrāciju ES, un šobrīd nopietns ambiciozs politiskais spēks Ukrainā diezin vai var atļauties to neņemt vērā.