Šādā situācijā, kad jau nepieciešama konsolidācija, izbrīnu rada Labklājības ministrijas (LM) virzītie grozījumi pensiju likumā, kas 2016.†gadā rada vēl papildu izdevumus 0,1% no IKP. Šādus lēmumus nedrīkst pieņemt, ja nav pieņemti lēmumi par to, kā notiks konsolidācija. Rīkojoties pretēji, valdība saasina jau esošo problēmu, kas būs jāatrisina rudenī, izstrādājot nākamā gada budžetu.
Reālistiski raugoties, no dažu izdevumu pozīciju palielināšanas nevarēs izvairīties, jo vienmēr ir kādi apstākļi, kas steidzami prasa papildu finansējumu. Pieņemsim, ka tādas vajadzības veidotu 25% no tā papildu finansējuma, kas tika piešķirts 2015.†gada jaunajām politikas prioritātēm, jeb 0,2% no IKP. Pieņemsim, ka Finanšu ministrijas (FM) viedoklis netiek ņemts vērā un valdība atbalsta LM virzītos grozījumus pensiju likumā. Tādā gadījumā konsolidācijas apjoms būtu 0,7% no IKP.
0,7% konsolidācija nav joka lieta, un ar kosmētiskiem līdzekļiem to izdarīt nevarēs. Valdībai nāksies izšķirties starp sliktu un vēl sliktāku variantu. Variantu jau nav daudz. Iezīmēšu iespējamos scenārijus.
Konsolidāciju var veikt, gan samazinot izdevumus, gan palielinot ieņēmumus. Var abus soļus kombinēt. Ja tiktu pieņemts lēmums samazināt izdevumus, tad vidēji katrai ministrijai būtu jāsamazina izdevumi par 5%. Otrs konsolidācijas variants ir palielināt ieņēmumus. Kādi ir varianti?
Ir tikai trīs nodokļi, kuriem ir būtiska fiskālā ietekme - iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) (5,5% no IKP), pievienotās vērtības nodoklis (PVN) (7,7% no IKP) un sociālās apdrošināšanas iemaksas (8,0% no IKP).
Varētu atteikties no IIN samazināšanas par 1%. Ieņēmumi tādā gadījumā pieaugtu par 0,2% no IKP, bet uz konsolidāciju efekts būtu tikai 0,04% no IKP. Tas tāpēc, ka tikai 20% no IIN tiek novirzīti valsts budžetā. 80% nonāk pašvaldību budžetos. Nav pamata domāt, ka pašvaldības šos papildu ieņēmumus uzkrās. Visticamāk, tās attiecīgi palielinās izdevumus, līdz ar to efekts uz deficītu būs neitrāls. Šo situāciju varētu labot, attiecīgi mainot IIN proporciju starp valsts budžetu un pašvaldību budžetu tā, lai pieaugums nonāktu valsts budžetā. Šādā situācijā konsolidācijas efekts būtu 0,2%. Sociālās apdrošināšanas iemaksu palielināšana pēc būtības nerisina problēmu, jo šos līdzekļus nevar izmantot valsts pamatbudžeta izdevumu segšanai. Vistiešāko efektu uz valsts pamatbudžeta deficīta samazināšanu dotu izmaiņas pievienotās vērtības nodoklī. PVN palielināšana par 1% dotu konsolidācijas efektu 0,3% no IKP.
*FM Fiskālās politikas departamenta direktors