Pirmdienas vakarā Salacgrīvā notika Eiropas lieldzelzceļa Rail Baltic sabiedriskā apspriešana.
Vakara vadītāja: Tā! Atgādinu, ka apspriešana notiek saskaņā ar… likumu un… noteikumiem. Lūdzu runāt īsi, konkrēti, bez emocijām. Iestājoties pret dzelzceļu, jūs iestājaties pret vienotu Eiropu!
Sabiedrība: Tā! Priekš kam mums dzelzceļu! Nevajag mums to monstru! Atdodiet vispirms nozagto naudu! Kā jums nav kauna!!!
Vai tā bija? Nē, tā nebija. Pa cepumam pelnījusi gan publika, gan konsultanti.
Bundžu Jānis, salasījies biedinošas atsauksmes par citām spriešanām, bikli nosēdās uz krēsla maliņas tuvāk durvīm, lai jucekļa gadījumā paspētu izšmaukt.
Tomēr. Neritēja arī kā sprediķis baznīcā ar kopīgu dziedāšanu beigās. Diezgan apnicīgi bij`dzelzceļa trases pētnieku RB Latvija pārstāvja Neila Balgaļa nemitīgie «vai jūs sapratāt?», «vai jums skaidrs?», «vai izprotat?» un saldena kantēšanās par lielu draugu un savējo… Nu, nebija te salasījušies astoņdesmitgadīgi vecīši un tantītes no tumšiem mežiem, kas nekad nav datoru redzējuši. Varbūt pa kādam. Bija tāda laba sajūta, kad kājās ceļas jauns cilvēks un - mani sauc (pieņemsim) Jānis, esmu Ceriņu māju saimnieks. Trase iet tieši pāri mājai. Sakiet… seko konstruktīvi jautājumi par termiņiem un procedūru. Tikai tuvāk sēdošs var noķert emociju ēnu.
Arī publiku nevajadzētu pārlielīt. Kāds vīrs jau sākumā sauca, ka viss te ir nelikumīgi. Cits lēnprātīgi kavējās Straumēnu cienīgās atmiņās par pirmā Ulmaņa laikiem, enerģiska kundze «pierādīja», ka dzelzceļš jau tagad novecojis… bet tie tik atsevišķi jaukumi. Kopumā - lielas sajūsmas nav, bet, ja nu reiz tā sanācis, mēģinām spiest maksimumu. Tai skaitā Salacgrīvas staciju - tūristiem, studentiem, biznesam un atpakaļbraucējiem. Gan jau var sakombinēt lēnākos vilcienus ar ātrajiem. Stacijas priekšlikumu nenoraidīja, bet solījumi bija vispārīgi un miglaini. Ja nesekosim plāniem līdzi, tad tiešām - noteikti nebūvēs.
Par kļūdām, ko laipnie konsultanti laipni pieļāva. Vēlreiz apstiprinājās «Mirtantes» zelta aforisms no Jāņu nakts limuzīna - BŪTU VISMAZ APRUNĀJUŠIES. Tā lielākā cilvēku saniknošana notikusi, saņemot vēstulītes, ka tā un tā, te būvēs trasi. Var simtreiz taisnoties, ka tas tikai informatīvs paziņojums, ka vēl jau nezina… Cilvēkiem spriedums skaidrs - ar viņiem nerēķinās. Aizbraukt uz tām mājām. Izstaigāties, izrunāties. Un nevis ar likumiem, bet dažiem atmiņu stāstiem. Aizņemtu vairāk laika, bet arī lielāka atdeve. Gan jau pētnieku četru miljonu budžets izturētu.
Otra mulsinošā lieta. Tā arī nevarēja saprast - projekts pašā sākumā (kā tika vairākkārt uzsvērts) vai jau kaut kur viducī. Savienojumu ar Igauniju mainīt nevar, novirzes no iezīmētām līnijām ar tā kā nav iespējamas. Kas tad no sabiedrības te īsti atkarīgs?! Ja nu vienīgi tā stacija.
Trešā - bīstamākā lieta. Dzelzceļa «cauri dzinēju» lieliskā pašpietiekamības sajūta. Vienkāršās tautas pierunāšanā labi trenētie konsultanti jaudās tik pārliecināti par savu pareizību, ka viņiem uz vietas varētu piešķirt PAREIZĀ VIEDOKĻA ORDENI. Manīja pat iemīlēšanās pazīmes. Sevī... Štruntīgi tikai, ka «vienkāršā tauta» diezgan ātri saprot, ka notiek spēlīte. Tas miljardu projektam, vēl jo vairāk - tā attīstītājiem, nepavisam nav lāgā.
*ļoti neatkarīgs konsultants