Katrai aģentūrai Latvijā ir savs pārstāvis - to vidū arī augsta bijusī LM amatpersona - Ārpusģimenes aprūpes departamenta Adopcijas nodaļas vadītājs Jānis Veinbergs. Izpētot sarakstu, atklājas, ka par visām 14 aģentūrām Latvijā «rūpi tur» kopumā tikai četras personas - neskaitot Veinbergu, Babītes novada domes deputāts, jurists un Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas jeb mormoņu Rīgas Imantas draudzes priekšsēdētājs Gatis Senkāns, bijusī ilggadējā sociālās aprūpes centra Tērvete direktore Daina Roze un advokāte Kristīne Lemantoviča. Tie, kuri piekrita runāt par adopciju organizēšanas finansiālo aspektu, Dienai apgalvo, ka ar aģentūru izcenojumiem neesot saistīti un arī nezinot, ko sevī ietver izmaksu pozīcijas, piemēram, «valsts nodeva». J. Veinbergs saka, ka mājaslapā publiskotās izmaksas esot aģentūras iekšējā lieta un viņam ar to neesot nekādas saistības, savukārt K. Lemantoviča vēlāk precizē, ka konkrētā summa ietverot juridiskos pakalpojumus mūsu valstī, adoptētāju dokumentu sagatavošanu un legalizēšanu sūtīšanai uz šejieni, kā arī pasta un tulkošanas izmaksas. «Vienīgā valsts nodeva Latvijā, kas tiek maksāta adopcijas procesā, ir par pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtībā. Taču juridisko pakalpojumu sniegšana, kā arī dokumentu tulkošana un notariālā apstiprināšana ir sarežģīts un dārgs process,» piebilst advokāte. Par savu palīdzību ārvalstu adoptētājiem viņa runā drīzāk kā par sirdslietu un aicinājumu nekā ienākumu avotu un piebilst, ka par darbu saņemot adekvātu summu, no kuras tiekot nomaksāti visi nodokļi.
Tērvetniece D. Roze uz jautājumu, kādēļ pievērsusies trīs adopciju aģentūru pārstāvēšanai, atbild: «Tā nav jūsu darīšana!» un nelaipni paskaidro, ka amerikāņiem sniedzot juridiskus pakalpojumus. Izvairīgs ir arī J. Veinbergs: «Tas ir ļoti privāts jautājums,» skan viņa atbilde uz to, kāpēc amatpersonas krēslu Labklājības ministrijā nomainīja pret aģentūras World Links International Adoption Agency pārstāvēšanu.
Ar Gati Senkānu sazināties neizdevās - šonedēļ viņš atradās Krievijā un tālrunis bija izslēgts. Kā rāda viņa amatpersonas deklarācija par 2013. gadu, papildus atlīdzībai par darbu domē, juridiskajā birojā un četros citos uzņēmumos Senkāns kā pašnodarbinātais pērn saņēmis 28 tūkstošus eiro, un, iespējams, tieši šajā summā ietilpst atalgojums par divu ASV adopciju aģentūru pārstāvēšanu. «No sākuma palīdzēju vienam paziņam adoptēt bērnu no Latvijas, tas ieteica citiem, un tā tas arī «aizgāja»,» savu nodarbi portālam Apriņkis.lv savulaik skaidroja Senkāns. Jāpiebilst, ka deputātam ir arī ievērojamas parādsaistības - tās pārsniedz trešdaļu miljona eiro.
Dominē korumpētās
«Jā, adopciju aģentūras ir bizness, bet ASV uzņēmējdarbība ir visa pamatā, tā ir kultūras sastāvdaļa,» Dienai atzīst ASV vēstniecības konsuls Evans Makartnijs. Arī Latvijā, sniedzot pakalpojumus ārvalstu adoptētājiem, «barojas» vesela industrija - ienākumus gūst juristi, advokāti, tulki, arī transporta pakalpojumu sniedzēji un nekustamo īpašumu sektors, jo ārvalstu adoptētājiem nākas uz šejieni braukt trīs reizes un īrēt apartamentus. Turklāt pirmās vizītes laikā tajos kopā ar adoptējamo jāpavada divas nedēļas ilgais tā saucamais saiknes veidošanās posms. Gada laikā kārtot adopcijas formalitātes Latvijā ierodas vidēji 130 ārvalstnieku pāru, un jāpiebilst, ka Ministru kabinets nav noteicis cenu «griestus» tulkošanas un jurisprudences pakalpojumiem, kā tas ir vairākās citās valstīs, tāpēc to sniedzējiem ir visas iespējas pieprasīt no ārzemniekiem nepamatoti lielas summas.
ANO Konvencija par bērna tiesībām nosaka, ka valstīm jānodrošina, lai adopcija uz ārzemēm nedotu iespēju ar to saistītajām personām saņemt nepamatotus labumus. LM kategoriski noliedz, ka starpvalstu adopcijas organizēšanā iesaistītās amatpersonas no tā gūtu papildu ienākumus, tomēr, sadarbojoties ar ASV adopciju aģentūrām, ministrija Latviju, iespējams, nostāda ANO konvencijas pārkāpšanas līdzdalībnieces statusā. Biedrības Zvannieku mājas juriste Inese Ejugbo uzskata, ka valsts šo situāciju varētu mainīt, nosakot, ka adopciju uz ārzemēm drīkst organizēt tikai bezpeļņas organizācijas, taču, viņasprāt, Latvijā tam trūkstot politiskās gribas.
Jāpiebilst, ka ne Lietuvas, ne Igaunijas valsts iestādes ASV adopciju servisiem nav devušas tādu vaļu kā Latvija, un zīmīgi, ka LM akreditētās aģentūras pārsvarā sadarbojas ar valstīm, kur ir augsts korupcijas līmenis - Kazahstānu, Ukrainu, Moldovu, Nikaragvu, Kongo, Ugandu un atsevišķām Austrumāzijas zemēm. Savukārt Latvija aģentūru mājaslapās tiek īpaši lielīta kā ļoti laba vieta, no kurienes adoptēt bērnu: «Latvija ir unikāla ar to, ka izvēlētais bērns var doties jums līdzi uz mājām [ASV] ar apmeklētāja vīzu jau pēc pirmās tikšanās reizes», «Tieša un stabila. Nav labāka adopcijas procesa», «Pieejamie bērni pārsvarā ir no mazpilsētu bāreņu namiem vai mīlošām audžuģimenēm». Jāpiebilst, ka ASV vēstniecības mājaslapā norādīts, ka iestāde neuzņemas nekādu atbildību par Latvijā akreditēto adopcijas pakalpojumu sniedzēju reputāciju vai profesionālajām spējām.
Trāpa diviem zaķiem
Daļa LM akreditēto aģentūru organizē arī viesprogrammas, kuru ietvaros juridiski brīvie latviešu bērni brīvlaikus dodas pavadīt pie viesģimenēm uz dažādiem ASV štatiem. LM no šīm aktivitātēm norobežojas, un tās pārstāve Ivita Krastiņa norāda: «Ministrija nesadarbojas ar aģentūrām, kas organizē bērnu ciemošanos ārzemēs.» Tomēr tā nav taisnība - dažas no LM akreditētajām aģentūrām organizē arī viesprogrammas. Lūgta paskaidrot situāciju, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa saka, ka sadarbība ar aģentūrām notiekot tikai kā ar adopcijas procesa organizētājām.
Reliģiskās viesprogrammu organizācijas New Horizons for Children pārstāve Sandra Zusa Dienai iepriekš skaidroja, ka amerikāņi latviešu bērnus brīvlaikos laipni uzņem, lai dāvātu prieku, ģimenes sajūtu, palīdzētu apgūt angļu valodu. Tomēr Zvannieku māju valdes locekle Linda Baļčūne zina stāstīt, ka tas ir veids, kā tiek apieta adopcijas kārtība un nolūkoti adoptējamie: «Viesģimeņu programmas amerikāņus nostāda privileģētākā stāvoklī par vietējiem adoptētājiem - pirmie bērnu var izraudzīties klātienē, latvieši - tikai no anonīma saraksta.» To apstiprina eksperiments - piezvanot uz LM adopciju nodaļas informācijas tālruni un stādoties priekšā kā potenciālajam adoptētājam, ierēdne paskaidro, ka bērnu varot izvēlēties tikai pēc bildes un rakstiskās informācijas, bet doties uz, piemēram, bērnunamu vai audžuģimeni un kādu nolūkot nedrīkst.
Kas maksā - pasūta mūziku
Pēcadopcijas ziņojums ir vienīgais dokuments, ko LM saņem par katru bijušo latvieti, un normatīvi paredz, ka tas iesniedzams divus gadus pēc adopcijas. Ministrijā to dēvē par garantu, ka bērniem Amerikā labi klājas, bet uz jautājumu, kas šos pēcadopcijas ziņojumus raksta, L. Liepiņa atbild: «ASV atbildīgās institūcijas.» Lūgta paskaidrot, tieši kas stāv aiz šī apzīmējuma, viņa atzīst, ka pēcadopcijas ziņojumus raksta akreditēto aģentūru darbinieki. Tas nozīmē, ka viena un tā pati organizācija gan saņem naudu par adopcijas procesa organizēšanu, gan pēc tam par savu klientu uzraksta atzinumu. Turklāt samaksa tiek prasīta arī par šo pakalpojumu - tā ir vidēji 500 dolāru, liecina mājaslapās pieejamā informācija. E. Makartnijs gan noliedz, ka šī iemesla dēļ patiesā situācija par latviešu bērnu labklājību varētu tikt «izpušķota»: «Visām adopciju aģentūrām jābūt spēkā esošām akreditācijām, kuru saņemšanu un paturēšanu regulē likumdošana, un katra aģentūra to var zaudēt. Mums visiem jāsaprot, ka pēc tam, kad bērns ticis adoptēts uz Ameriku, viņš kļūst par šīs valsts labklājības sistēmas daļu.» Adopciju aģentūru darbu ASV uzraugot Valsts departamenta paspārnē esoša bērnu lietu nodaļa, un L. Liepiņa apgalvo, ka pēdējos gados tikai divas amerikāņu adoptētāju ģimenes radījušas pamatu aizdomām un tāpēc nosūtīts lūgums atkārtoti pārbaudīt tur dzīvojošo bijušo Latvijas valstspiederīgo labklājību.
meitene kas dzīvoja bērnamā