«Gribēju nevis vienkārši salikt kopā to, kas man patīk, bet izdomāt līniju - čella vēsturiskajam pirmsākumam pretstatīt čellu mūsdienās, lai redzētu instrumenta lielo attīstības ceļu no sākuma, kad to spēlēja tikai četrās pozīcijās un tikai ar lociņu, līdz šodienai, kad ar to rīkojas ļoti dažādi, pat kā ar sitaminstrumentu,» stāsta Guna Āboltiņa, kura pati spēlēs gan solo, gan dažādos ansambļos. Iesākumā viņa nospēlēs abas XVII gadsimta čella virtuoza Domeniko Gabriēli sonātes, kuras līdz ar ričerkāriem (sens instrumentāls žanrs - red.) ir pirmie čellam kā solo instrumentam rakstītie skaņdarbi - vienkārši, īsi un ilgst tikai piecas minūtes. Turpretī mūsdienu modernisma lielmeistara Heinca Holligera Romanču pelnos jāspēlē ar mediatoru un ar lociņa «neīsto» pusi, jāsit pa korpusu ar plaukstām, dūrēm un pirkstiem. Vēl interesantāk esot pianistam, jo jāspēlē pa klavieru stīgām gan ar mediatoru, gan skrūvgriezi, šalli un ar slāpējošu griķu maisiņu. Laikmetīgo mūziku pārstāvēs arī Pjēra Bulēza, Džovanni Solima un Alfrēda Šnitkes opusi.
«Kopā visi septiņi čellisti nospēlēsim Bulēza Vēstījumu skici. Bulēzs nemēdz rakstīt vienkārši un ir pacenties savā stilā. Tas ir interesants veltījums XX gs. leģendārajam mūzikas mecenātam Polam Zaheram, kura vārds Sacher apspēlēts gan pa burtiem, kuri apzīmē konkrētas notis (Es = mibemol, A = la, C= do, H= si, E = mi, R = re), gan Morzes ābeces ritmos (S ir trīs īsi signāli, A - īss, garš). Bulēzs to sacerēja Zaheram 70 gadu jubilejā pēc pasaulslavenā čellista Rostropoviča pasūtījuma. Skaņdarbs ir savā ziņā čellu roks: ļoti ātrs, ļoti grūts un brīžiem ļoti vardarbīgs. Mēs tur laužam pirkstus, buroties cauri partitūrai. Tik grūti, ka liekas - neiespējami. Toties skanējumam krāsas ir fantastiskas!» teic čelliste.
Gunai patīk spēlēt ne tikai orķestrī un ne tikai ar klavierēm, bet ar dažādiem mūziķiem. «Piecus gadus studējot Vācijā (viņa Berlīnē absolvējusi Hansa Eislera Mūzikas augstskolu - I. L.), esmu daudz palaidusi garām sadarbībā ar latviešu mūziķiem. Turklāt mēs patlaban meklējam čellistu orķestra grupai, un tas ir labs veids, kā atrast līdzīgi domājošos. Gribas jaunajos radīt priekšstatu un interesi par mūsu orķestri un laikmetīgo mūziku. Lai tā nepaliek kā bieds.»
Pamatus apguvusi dzimtās Auces un Rīgas E. Dārziņa mūzikas skolās un izstudējusi Berlīnē, viņa atgriezās, jo vēlējās spēlēt kamerorķestrī. Iekļūt kamerorķestrī Eiropā ir gandrīz neiespējami. Kursabiedrene Sinfonietta Rīga pirmā vijole Marta Jagmane ieteikusi piedalīties orķestra konkursā. «Spēlēt kamerorķestrī un turklāt būt mājās man liekas luksuss. Domāju, ka, strādājot ārzemēs, nekad nejustos tik labi kā šeit,» čelliste secina.
Visvērtīgākais, ko iemācījos no Eiropas mūziķiem, ir darba stils. Tas ir ļoti iejūtīgs. Latvijā esam emocionāli un pieraduši taisni, nežēlīgi teikt, ko domājam. Ja kvartetā kādam nepatīk, kā otrs spēlē, tā arī pasaka. Vācijas, it īpaši amerikāņu, mūziķi ļoti pieklājīgi un uzmanīgi cits ar citu runā. Es domāju, ka tā ir atslēga, kā ansamblim noturēties kopā ilgu laiku. Līdzko rodas negatīvās emocijas, ja kāds jūtas aizskarts, viņš ansamblī vairs nejūtas laimīgs, un tas sāk jukt un brukt.