Bet kopumā dzīve Čiekurkalna depo ir itin mierīga. Priekšnieks tērpies baltā kreklā, jo svarīga diena - Civilās aizsardzības koledžā izlaidums. Viens no absolventiem nāks strādāt uz šejieni, būs jauns vada komandieris.
«Kādreiz šī daļa bija krietni lielāka, un kā nu ne - apkārt pamatīgi industriālie objekti, VEF, Rīgas vagonbūves rūpnīca, termoelektrocentrāle. Šobrīd liela daļa rūpniecības objektu ir pārprofilējušies par biznesa centriem, līdz ar to ugunsbīstamība ir mazinājusies,» stāsta daļas komandieris Juris Šmits. Nopietnākais ugunsgrēks, ko puiši atceras, bijusi helikoptera avārija uz Vidzemes šosejas pie Berģiem: «Tas bija bijušais sabiedrībā pazīstama politiķa helikopters, ko viņš pārdeva kādam uzņēmējam. Lidaparāts nolaidās pie benzīntanka, lai uzpildītu degvielu, savukārt paceļoties lidoja par zemu, sapinās elektrības vados, nogāzās un eksplodēja.»
Plašajā daļas virtuvē pie sienām rindojas neskaitāmi skapīši. Četras maiņas, katrā pa divpadsmit glābējiem. Sanāk, ka skapīši ir četrdesmit astoņi. Tikpat mēbeļu ir ģērbtuvēs, un tik lielam glābēju skaitam nepietiek ar sporta zāli vien - daļā ir gan pludmales volejbola laukums ar svaigi uzbērtām smiltīm, gan arī tiek spēlēts lauka hokejs ar bumbiņu. Šī maiņa gan vairāk specializējas tieši hokejā, tomēr, tā kā smiltis ir uzbērtas tikai pirms pāris dienām, par godu viesiem no Dienas tiek izspēlēta pludmales volejbola paraugpartija. Kā nu ne - īpašs daļas lepnums ir vitrīna ar iegūtajiem kausiem.
Te ir labi
Puiši stāsta, ka Čiekurkalnā dzīvojoties labi, neesot nekādas vainas. Atsevišķas atpūtas telpas glābējiem, atsevišķas - šoferiem, atsevišķas - komandierim. Vietas pietiekot visiem, nav tāda vietas trūkuma kā citur. Tiesa gan, arī izbraukumu teritorija ir visai plaša - bez Rīgas tajā ietilpst arī Ādaži, Garkalne, Vangaži. Dažreiz sanāk braukt arī līdz Siguldai un Mālpilij, ja kaut kas ir tā pamatīgāk aizdedzies.
Tiesa gan, šobrīd uz izsaukumiem nākas braukt arī ar veco ziliņu - autocisterna Iveco esot nonākusi remontā.
«Tā jau tikai šķiet, ka mēs maz braucam, īstenībā automašīnu nolietojumam ir jārēķina klāt kādi procenti trīsdesmit, salīdzinot ar to, kā tiek lietoti parasti kravas auto. Kad ir izsaukums, arī pilnīgi aukstai mašīnai uzreiz jādod gāze grīdā, apgriezieni ir intensīvi, turbīnas strādā ar pilnu jaudu. Līdz ar to arī nolietojums ir stipri jūtamāks,» stāsta viens no daļas autovadītājiem un piebilst: «Turklāt, braucot pa mežu, neviens jau īpaši neskatās, vai tur zari vai kas, līdz ar to viss tiek apskrāpēts. Arī automašīnu mazgāšana, citreiz pat vairākas reizes dienā - pēc katra izsaukuma, par labu jau rezultātā nenāk.» Nolietotā tehnika vispirms nonāk tādā kā rezerves fondā - vecie Zil ceļo no vienas daļas uz otru, kur kāda no ikdienas mašīnām ir noplīsusi.
Vasarnīcu romance
Rezerves mašīna stāv arī pie Saulkrastu ugunsdzēsēju depo, kas atrodas kalna galā pašā Saulkrastu centrā iepretim baznīcai. Ar palienēto auto notikusi nelaime - pie benzīntanka uzsprādzis izpūtējs, skaidro Saulkrastu ugunsdzēsēju daļas komandieris Aldis Apsītis un rāda atvērtajai konservu kārbai līdzīgo detaļu: «Atveda mums no Rīgas, mūsu noplīsušās mašīnas vietā. Aizvedām uz degvielas uzpildes staciju, noslāpējām, ielējām benzīnu, un še tev, vairs nevarējām iedarbinām. Griezām, griezām, kamēr aizgāja pa gaisu izpūtējs. Izrādījās, ka mašīnai tikko veikts motora kapitālais remonts un, kā teica rīdzinieki, «karstu motori slāpēt nost nedrīkst», lai ko tas arī nozīmētu.»
Komandieris ar lepnumu izrāda Saulkrastu daļas smagatlētikas zāli, kurā vietu atraduši divi jauni trenažieri, kas te nonākuši, pateicoties Rietumu Bankas Labdarības fonda dāvinājumam. Arī trešais trenažieris ir ar savu stāstu: «Puiši ieraudzīja šo verķi viena vīra dārzā, un saimnieks šo trenažieri uzdāvināja mums. Savedām kārtībā, nomainījām visas troses, nokrāsojām, lielisks trenažieris,» izklāsta komandieris.
Saulkrastus veido neskaitāmas vasarnīcu un mazdārziņu kolonijas, kuras apdzīvo gan atpūtnieki vasaras sezonā, gan pastāvīgie iedzīvotāji, no kuriem dažiem dīvainību netrūkst: «Pirms dažiem gadiem ziemā apsekojām vasarnīcu kooperatīvus kopā ar vietējo policiju un ātrās palīdzības mediķiem. Viņi apsekoja savus «potenciālos klientus», mēs savukārt skatījāmies, kā ir ar ugunsdrošību. Tad nu bija viens vīriņš, kas savā zemes gabalā bija vācis visu, ko vien var savākt. Mājā vienīgā eja veda uz lupatām apkrautu plītiņu, pie kuras tad arī krēslā visu to atkritumu ielenkumā sēdēja pats šīs atkritumu karaļvalsts saimnieks. Toreiz prasīju, kur tad viņš guļ, šis atbildēja, ka turpat krēslā arī guļot. Protams, ja visa tā viņa mantība aizdegtos, nodzēst to saimniecību nebūtu iespējams,» stāsta A. Apsītis un atzīst, ka ar dzēšanu vasarnīcu kolonijās esot problēmas - celiņi šauri, ūdens hidrantu nav, bet par to, ka vajadzētu izrakt vismaz vienu kopēju dīķi, iemītnieki nedomājot. «Viņi jau nesaprot, ka tās pāris tonnas ūdens, kas ir mašīnā, var izpumpēt dažu minūšu laikā. Un pēc tam brēks, ka glābēji atbraukuši bez ūdens,» teic daļas komandieris.
Airētāji bez airiem
Lai gan pēc apvedceļa izbūves Saulkrasti kļuvuši klusāki, tie joprojām ir vasarnieku iecienīta atpūtas vieta.
«Vēl ne tik sen glābām divus vīrus laivā. Abi kunga dūšā bija nolēmuši pavizināties pa miglas pielijušo selgu, bet vai nu salauzuši, vai pazaudējuši airus un vairs nav tikuši krastā. Līdzi bijis telefons, tad nu bija zvanījuši visiem dienestiem pēc kārtas. Krietnu laiku tajā miglā mēs viņus meklējām, bet, kad dabūjām krastā, šie ne pa kam negribēja padoties policijas gādībai. Viens pat izdomāja izlikties par beigtu visai burtiskā nozīmē - nokrita pludmalē smiltīs un nekustējās ne no vietas. Tad nabaga likumsargi šo pa smiltīm vilka uz mašīnu,» atceras daļas komandieris.
Kūrorta likumi
VUGD Saulkrastu daļa izrādās ir visnotaļ viesmīlīga iestāde, un te pajumte sniegta gan kādam ieceļojušam brandmeistaram no Norvēģijas, gan arī mauriņā ļauts uzcelt teltis bariņam meiteņu no Vācijas Gaidu organizācijas. Kūrortā kūrorta viesmīlības likumi. Ārā puiši ierīkojuši arī kūpinātavu - Saulkrasti tomēr ir sens zvejnieku ciems un šā aroda pratēju te netrūkst, līdz ar to pašu kūpinātas zivis ir ierasta maltīte ikdienas ēdienkartē.
«Tomēr ar to kūpēšanu un vasarnīcu skursteņiem tā ir, kā ir. Šoziem braucām dzēst vienu skursteni, prasām īpašniekam, kā tikt uz jumta, šis saka, ka nezina - tikko vasarnīcu nopircis, atbraucis iekurināt kamīnkrāsni pirmo reizi. Izrādījās, ka dūmvada cukā palikusi tikai šaura, no sodrējiem brīva eja. Lēnās degšanas krāsnīm skurstenis jātīra ik pa trim mēnešiem, ja ne vēl biežāk, citādi būs jāzvana mums - bet mēs atbrauksim un pieliesim visu māju pilnu ar ūdeni,» smaida A. Apsītis.