Jaunais, latviešu folklorā balstītais darbs pirmatskaņojumu piedzīvos koncertā Lielajā ģildē 31. janvārī plkst. 19 līdzās lietuviešu komponista Broņus Kutāviča, ungāru klasiķa Bēlas Bartoka un soma Mati Pūmalas kompozīcijām, kas sakņotas karēļu, sāmu un rumāņu tautas mūzikā. Dienu pirms koncerta Rīgā Sinfonietta Rīga un Laima Jansone uzstāsies Latgales vēstniecībā GORS (30. janvārī plkst. 18).
Bārabērns un siena
Stāstot par jaunāko radošo veikumu, Laima lūdz izvairīties no apzīmējuma «skaņdarbs». Labāk teikt: jaundarbs, jo tas traktējams kā starpnozaru darbs, kurā iesaistīts dejotājs, etnodziedātāja, pašas autores spēlētās kokles un stīgu orķestris. «Laikmetīgais dejotājs manā vēlmju variantā ir arī skaņu objekts. Viņa uzdevumi un radošā pasaule (kā būvējas formas, struktūra) ir balstīti uz citiem noteikumiem. Te apvienojas gan rakstīto nošu sistēma, gan uzdevumi, kas saistīti ar laikmetīgo kustību pasauli un improvizāciju,» Laima stāsta par darbu ar simbolisku, ietilpīgu nosaukumu Cilvēks. Pūlis.
«Kas notiek, ja orķestri pieņem kā pūli un dod gan izrakstītas partijas, gan izvēles iespējas savas personīgās attieksmes paušanai? Savukārt kokle un dejotājs cenšas šajā orķestrī iekļauties? Kam ir jānotiek, lai mainītos savstarpējā attieksme starp cilvēku un pūli?» - šie jautājumi Laimu Jansoni nodarbinājuši saistībā ar mūsu tautas seno bāriņu dziesmu mantojumu un mūsdienu sabiedrību. «Bāreņu dziesmas ir viens no spilgtākajiem cilvēcisko attiecību attēlojumiem tradicionālās kultūras mantojumā, un bārenis ir simbols attiecībām ar šo sauli, aizsauli, savu iekšējo pasauli. Neatkarīgi no laikmeta cilvēka vēlme pēc cilvēcības nemazinās, un tautasdziesmā paustais aktualitāti nezaudē. Mainās vide, mainās konteksti, stāsti paliek,» atklāj Laima Jansone.
Dziesma caur personisko
Arī šoreiz Laimai Jansonei bijusi vēlme radīt tautasdziesmai kontekstu, nevis apdari vai pavadījumu. Turklāt liela nozīme ir skaņai, kas izraisa kustību, un kustībai, kas rada skaņu, tāpēc ļoti svarīgs ir arī laikmetīgā dejotāja un horeogrāfa Krišjāņa Santa radošais pienesums. Viņš ir arī skaņas avots, to Laima uzsver īpaši. Viņa izvēlējusies tieši Krišjāni Santu, jo jau iepriekš, sadarbojoties Latvijas Kultūras akadēmijas studentu projektā Ornaments. Krustu krusti, radusies sajūta, ka «viņš atbilst jaundarbā iecerētajam tēlam un vīzijai, spēj paust tās īpašības, kas nepieciešamas. Man ļoti patīk laikmetīgās dejas pasaule, jo izteiksmes līdzekļi un veids, kādā dejotāji izpaužas un uztver mākslas darba formu, man liekas ļoti saprotami. Arī tur būtisks ir impulss, kas rodas tieši dzīvajā izpildījumā, klātienē,» Laimai esot ļoti interesanti saspēlēt ne tikai ar mūziķi, bet arī ar dejotāju - kā tas ir, kad viens otru atbalsta kopīgā stāstā, taču vienam tā ir kustība, un otram - skaņa. Par to Laima Jansone pārliecinājusies arī starptautiskās mūsdienu dejas rezidencēs Hammerfestā Norvēģijā aiz Polārā loka un Dānijā.
Savukārt Birutu Ozoliņu Laima izraudzījusies tāpēc, ka viņa dzied caur savu cilvēcisko pieredzi. «Ja ir ļoti vienkārša, melodiska dziesma, tad ir ļoti svarīgi, kā cilvēks to izlaiž caur sevi. Tas ārkārtīgi izmaina vēstījuma būtību. Biruta Ozoliņa nav autentiska tautas teicēja, ļoti liels pluss ir viņas profesionālā mūziķes izglītība un pieredze. Taču ļoti būtiska ir arī cilvēciskā puse, jo, manuprāt, tautas dziesma ir kaut kas ļoti personisks,» atklāj Laima Jansone. Jaundarbā ir gan stingri rakstīta orķestra partitūra, gan improvizācija, kam dota t. s. skaņu palete. «Dejotājs un kokle kopā ir simboliskais, nosacītais bāriņa tēls, savukārt orķestris ir sabiedrība, pūlis. Kāda ir pūļa attieksme? Tas ielaiž sevī vai ceļ sienu? Improvizācijas daļā pūlim ir iespēja paust savu emocionālo attieksmi: komunicēt vai ignorēt.»
Bāriņš bez asarām
Bāriņa tēls, kas iet cauri gadsimtiem, ir ļoti spēcīgs simbols. «Taču tas nenozīmē, ka dejotājs būs apģērbts trūcīgi un raudās. Šis būs ļoti spēcīgs, vīrišķīgs, pārliecinošs tēls,» Laima norāda uz mūsdienu mākslām raksturīgo distancēšanos no emocijām. Lasot mūsu tautas dziesmu tekstus, mūziķe atklājusi, ka tur attiecības ir ļoti skarbas: sveša māte pat nezina bārenīša vārdu!
«Tur, tautas dziesmās jau viss ir. Vajag tikai apskatīties un atgādināt. Bet, ja senajos laikos cilvēks šādās situācijās devās meklēt mierinājumu pie dabas, kaut vai pie ābeles (kā teikts tautas dziesmās), tad tagad, mūsdienu pilsētvidē viņš atduras vienkārši pret sienu. Nevar izmainīt situāciju, bet var mainīt attieksmi,» skan Laimas Jansones pārliecība.
Tā arī notiek jaundarba gaitā. Sākotnēji dejotājs plosās un cenšas iekļauties sabiedrībā. Šim nolūkam orķestrim pat doti kontaktimprovizācijas uzdevumi - fiziska elpošana, kas psiholoģiski nomierina.
«Ja cilvēks uz visu raugās mierīgāk, no cita skatpunkta, viņš saprot, ka nevajag cepties. Tu zini, ka ir tā, bet plosīšanās to nemainīs. Tad arī citi uz tevi skatīsies savādāk, sabiedrība kļūs pielaidīgāka. To labi redz skolu vidē: ja izstumtais ir nošņurcis, viņu izstumj vēl vairāk. Bet, ja viņš kļūst savākts, tad arī pret viņu mainās attieksme,» stāsta Laima, kura pati uz skatuves spēlēs trīs dažādas kokles.
Kokles klusais skanējums gan radot savveida «koklētāja mazvērtības kompleksu». Īpaši iepretim orķestrim, kura instrumenti ir daudz skaļāki. Taču tieši tāpēc tas ir arī vilinošs radošs izaicinājums... To, ka viņai tas ir kā radīts, mūziķe jau ir apliecinājusi ne tikai sadarbībā ar Sinfonietta Rīga, bet arī ar džeza mūziķiem, kuras rezultāts ir etnodžeza albums Zarbugans.
Tagad gan esot jānomierinās, jāievelk elpa un jāattīstās. Tāpēc viņa ir ceļa jūtīs uz papildstudijām Igaunijas Mūzikas akadēmijā Tallinā.