Starp fjordiem
Skandināvu valstis mums nereti asociējas ne vien ar augstajiem kalniem, bet arī ar tikpat augstajām izmaksām. Dienai neviļus rodas jautājums, kur tad iegūt līdzekļus mācībām tālajā zemē. Elizabete, ilgi nedomājot, saka: «Tas ir pats labākais šajā visā - man tas ir bezmaksas!» Skola meitenei sniegusi stipendiju, kura pilnībā sedz dzīvošanu, izglītību, ēdienu, medicīnisko palīdzību, kā arī pieredzes apmaiņas braucienus. Pērn viņa devusies uz Poliju, kur tika apmācīta strādāt ar neredzīgajiem, vēlāk devusies mācīties sērfot Norvēģijas ziemeļos, un jau šonedēļ paredzēts slēpošanas apmācību ceļojums. Skola apmaksājusi arī meitenes pieteikumus pasaules universitātēm, kas kopumā izmaksājuši 500 eiro. Lai ar to nebūtu gana, skola sadarbojas ar neatkarīgiem sponsoriem, kuri uzņemšanas gadījumā apmaksās arī studijas kādā no pasaules vadošajām augstskolām - Hārvardā, Jeilā, Braunā u. c. «Viņi to pamato ar to, ka mēs, tie, kas esam šeit mācījušies, esam topošie pasaules līderi, tāpēc viņi apmaksā arī tālāko izglītību. Mēs gan paši smejamies - kas mēs par līderiem!» smejoties saka Elizabete. Meitenes vecāki spēj nodrošināt meitas kabatas tēriņus, taču, ja tā nebūtu, arī tie tiktu apmaksāti.
Neskatoties uz Norvēģijas plaši attīstīto infrastruktūru, skola atrodas diezgan tālu no civilizācijas. Arī ar mums tik pierasto saules gaismu tur lepoties nevar. Skola paslēpusies ielejā starp diviem varen augstiem fjordiem, tāpēc saule, slīdot pāri kalniem, redzama tikai aptuveni divas stundas dienā. Taču vasarās viss esot otrādi - saule tur spīd līdz pat līdz vieniem naktī. Elizabete apgalvo, ka viņa ar to ir mierā, taču citiem skolēniem tas ir izaicinošāk: «Piemēram, meitene no Kostarikas burtiski «jūdzas nost» - viņai vajag sauli. Skola nopirka mums speciālas lampas, kuras mēs spīdinām sev virsū, lai saņemtu nepieciešamos vitamīnus un saules enerģiju.» Tuvākais veikals, uz kuru vajadzības gadījumā jādodas kājām, atrodas četru kilometru attālumā esošajā ciematiņā. Pa ceļam uz to varot sastapt milzīgus aitu ganāmpulkus un nereti vien teiksmainos stāstos aprakstītos ganuzēnus.
Skolā mācās 200 skolēnu no 95 pasaules valstīm. Neskatoties uz to, ka visas mācības notiek angļu valodā, tas neesot šķērslis valodas nezinātājiem. Ja angļu valoda nav dzimtā, skola piedāvā to apgūt mēnesi garos intensīvos kursos. Elizabete stāsta, ka septembrī esot bijuši skolēni, kuri angliski pratuši tikai divus teikumus, bet nu jau tie brīvi diskutē pat par globālām tēmām. Viņa atzīst, ka dzīvošana kopā ar dažādu kultūru cilvēkiem mēdz novest arī pie nelieliem konfliktiem. «Man bija istabas biedrene no Kotdivuāras, kura dziedāja visu laiku, jo viņu kultūrā ir pieņemts dziedāt, lai atnestu laimi. Mana kultūra sešos no rīta ir gulēt, tas bija izaicinoši!» smejas Elizabete. Runājot par kultūru atšķirībām, meitene stāsta par kādu skolotāju, kura pabeigusi studijas Oksfordā, pēc tam devusies uz Bali, kur kopā ar vietējiem taisījusi paklājiņus. Kad paklājiņu taisīšanas māksla bijusi apgūta, viņa braukusi strādāt par profesoru Hārvardā. «Te vienkārši ir kaut kāda Harija Potera skola!» sajūsmināti piebilst Elizabete.
Plašajai kultūras dažādībai esot vairāk plusu nekā mīnusu: «Mēs varam apskatīt lietas no dažādām perspektīvām. Piemēram, ir Tibetas un Ķīnas konflikts, un man klasē ir gan puisis no Tibetas, gan cilvēki no Ķīnas. Vai, skatoties pazīstamākus konfliktus, mums ir interesants pāris - ukraiņu puisis un krievu meitene.»
Ārpus istabas esmu Latvija
«Šeit ļoti daudzi mani sauc par Latviju, jo es esmu viss, ko viņi zina par to. Tā ir tāda atbildība - kad izeju no savas istabas, es vairs neesmu Elizabete, esmu Latvija,» meitene dalās pārdomās. Viņai bieži nākas stāstīt par Latviju, un pirmais, ko viņa parasti uzsver, esot cilvēki. Viņa vienmēr stāstot, ka latvieši ir cilvēki ar plašu sirdi, kuri ļoti novērtē mazas lietas: «Ja mums ir Māris Štrombergs, tad visi par viņu ir lepni, visi par viņu raksta, visi priecājas, jo viņš taču ir mūsējais! Ja [Marija] Naumova uzvar Eirovīzijā, mēs par to runājam vēl desmit gadu. Mums neviens sasniegums neskaitās mazs.»
Elizabete vairākkārt uzsver, ka grib nest Latvijas vārdu pasaulē, taču, lai to spētu darīt pienācīgi, vēl jāmācās: «Es nespēšu Latvijai dot to, ko varēšu tad, kad iegūšu pasaules līmeņa izglītību. Jo, piemēram, tagad, atbraucot uz Latviju un runājot par dzimumu līdztiesību, es jūtu, ka uz mani skatās šķībi. Es gribu iemācīties parādīt citas perspektīvas.»
Reizēm programmu atšķirību dēļ pasaulē nesaprot, ko nozīmē, ka kāds Latvijā mācās uz desmitniekiem, taču šīs skolas programmu atpazīst visur. Ar šajā koledžā iegūto izglītību Elizabete bez grūtībām var iestāties pasaules vadošajās augstskolās. Taču, stājoties šajā mācību iestādē, atzīmes nav bijušas svarīgas: «Man nebija labu atzīmju, viņi intervijās un esejā skatījās, kāda es esmu. Visiem izglītības sistēmā ļoti rūp cipari un atzinības. Te es pirmoreiz saskāros ar to, ka viņiem rūpu es kā cilvēks, nevis cipari manos papīros.» Neskatoties uz augstajiem mērķiem, Elizabete ir gatava arī tam, ka Latvijā viņu uzreiz atplestām rokām vis nepieņems: «Es domāju, ka sākumā absolūti noteikti neviens nepieņems mani un skatīsies šķību aci. Uz mani jau skatās šķību aci, bet es no tā nebaidos, mani tam šeit ir sagatavojuši. Es nebaidos būt «frīks» savā valstī.»