Potera «nelaiķa» upuris
Nenoliedzami, Holivudas aktieriem, kuru «sejas» ir atpazīstamas, pateicoties globalizētajiem filmu izrādīšanas tīkliem, ir spēks. Gribam vai negribam, daudznacionālās preses pārstāvji savus «pieturas punktus» atrod tieši tur - globāli atpazīstamu aktieru vārdos, pateicoties kuriem, pamanītas tiek arī netradicionālākas filmas. Otrdien festivāls vēl īsti nebija «atkopies» pēc tīņu meitenīšu histēriskajiem pūļiem, kuras festivāla norises vietā bija sapulcinājis neviens cits kā viņu iemīļotais Harijs Poters! Tas nekas, ka britu aktieris Deniels Redklifs sen vairs nav mazs, briļļains, brīnumspējām apveltīts puika, un tas nekas, ka viņš tāds arī nekad nav bijis. Bērnības mīlestība nerūs - tālab tīņu meitenītes, izmisīgi vicinot plakātus ar uzrakstiem «Den, es tevi mīlu!», drūzmējās festivāla norises vietā. Atšķirībā no, teiksim, galvenā planētas festivāla Kannās, kur neakreditētam skatītājam pie filmām tikt ir neiespējami, Venēcijā viss ir daudz vienkāršāk un pieejamāk. Daudzas no spiedzošajām meitenītēm Deniels Redklifs padarīja laimīgas - viņš bija ar acīm redzams un pieejams. Un kāda gan nozīme tam, ka iemesls, kāpēc Redklifs dāsni eksponējās Lido salā, bija nevis «nelaiķis» Poters, bet gan pavisam cita filma un pavisam cita loma. Tā bija britu filma Kill Your Darlings/Nogalini savus mīļotos, kuras galvenie varoņi ir būtiskas kultūrvēstures personības - literāti Allens Ginsbergs, Džeks Keruaks un Viljams Burovs. Deniels Redklifs filmā spēlē bītņiku dzejnieku Allenu Ginsbergu, kura daiļrade visdrīzāk Harija Potera fanēm ir sveša. Jebkurā gadījumā - Redklifs dara labu darbu, kaut varētu visu mūžu dzīvot uz Harija Potera slavas un sapelnīto miljonu procentiem, un piedalās apriori «šaurai auditorijai» mērķētā filmā, un, lai to padarītu «plašāku», ir gatavs pat pieciest neprātīgu un jūsmīgu meiteņu pūļus.
Johansone medī vīriešus
Vēl viena Holivudas zvaigzne Venēcijā ir Skārleta Johansone, arī viņa ir pelnījusi uzslavas par piedalīšanos visai eksperimentālā projektā - britu filmā Under the Skin/Zem ādas (rež. Džonatans Gleizers), kas veidota pēc tāda paša nosaukuma fantastikas romāna, Skārleta tēlo «citplanētieti», kas nogādāta uz Zemes ar misiju «kolekcionēt» planētas Zeme vīrišķo «biomasu». Tikai nevajag iedomāties, ka Skārleta pa ekrānu skraida «vistu cepamajā papīrā» - folijas krāsas kosmiskajā ietērpā - un izkāpj no hi-tec kosmosa kuģa. Mums nav darīšana ar Holivudas produktu plašai tīņu auditorijai, bet gan ar Eiropas «mākslas projektu» - britu filmu, kurā var atļauties strādāt daudz radikālāk, nebanālāk un galu galā arī nepaskaidrot detaļas, nianses un iemeslus. Piemēram, to, kāpēc citplanētiete ir ietērpta viegli pieejamas ielu meičas drēbēs (Skārletai ir uzmaukta melna parūka), un arī to, ko gan citplanētieši iesāks ar daudzajiem «pārstrādātajiem» vīrišķiem, kuri ļaujas Skārletas varones/citplanētietes valdzinājumam un aizpeld «melnajā caurumā». Filma ir ideāls piemērs tam, kā Eiropas kino spēj transformēt fantastikas darbu - atņemot tam īpašus specefektus, varoņu motivāciju, vietumis - arī darbības loģiku... «Nē, neuzskatu, ka šī filma ir tradicionāls fantastikas žanra darbs,» preses konferencē sacīja Skārleta Johansone, kura, lai filmētos Under the Skin, bija perfekti apguvusi skotu akcentu. Amerikāņu aktrise norādīja, ka nevajag visu klasificēt žanra «kategorijās», aicinot uz šo savā karjerā visai netradicionālo filmu skatīties bez uztveres šabloniem. Under the Skin/Zem ādas ir viena no 20 Venēcijas kinofestivāla konkursa filmām, un, lai cik ironiski par to jau paguvis izteikties dažs labs amerikāņu kritiķis, tai piemīt mazliet mežonīgs un neizskaidrojams šarms. Turklāt, vai nav vienalga, kāda iemesla dēļ vīriešus «iznīcina» citplanētiete Skārleta? Filmā dominējošais «autsaidera» skatījums uz pasauli - citplanētietes neizpratnes pilnā seja, gan vērojot debilu TV šovu, gan nespējot «iebraukt» un izprast citus šīs Zemes ļautiņu prieku un baudu objektus - ir vienlaikus biedējošs un traģikomisks. Filma turklāt ir arī interesanta kā eksperiments ar «subjektīvo kameru».
Pilns tabu komplekts
Zem ādas savā ziņā turpināja otrdienas rīta spēcīgākās filmas - radikālas visu iespējamo un neiespējamo tabu tēmu pārsātinātās (incests, kastrācija, sadomazohisms utt.) korejiešu režijas zvaigznes Kima Kiduka filmas Mēbiuss uzstādīto tēmu, proti, «fallokrātisms», šīs pasaules rotēšana ap instinktu, baudu un varas asi. Tomēr arī pēc Korejas cenzūras iejaukšanās, pēc paša Kima Kiduka izdarītajiem labojumiem noskatīties filmu Mēbiuss ir īsts izaicinājums pat rafinētam profesionālim. Tas gan nemazina faktu, ka Mēbiuss ir arī teju visspēcīgākā Venēcijas festivāla programmā rādītā filma.