Kopumā izstādēs eksponētas aptuveni 350 fotogrāfijas, kas rāda E. Spura daiļrades gaitu no pirmajiem darbiem līdz pat mākslinieka pēdējo dzīves gadu fotogrāfijām. Abu izstāžu centrālais tēls jeb vieta, izcila skatienam, ir pilsēta, kurai tika veltīts lielākais vairākums fotogrāfa darbu. Izstādes būs aplūkojamas līdz 27. maijam. Kuratore - Irēna Bružinska.
«No šodienas viedokļa - Egons Spuris ir leģendāra persona Latvijas fotogrāfijas kontekstā,» Dienai apgalvo apgāda Neputns vadītāja Laima Slava. «Egons bija fotogrāfs, kurš gāja savu ļoti inteliģenta, zinoša un erudīta cilvēka ceļu, manuprāt, viņš bija visinteliģentākais no visiem sava laika fotogrāfiem, un, apzinoties to, viņš ar savu viedokli varēja palikt vientuļš - kāds viņš faktiski arī izskatījās lielajās fotoizstādēs kopumā.
Viņš vadīja Ogres fotoklubu, kurā uzaudzināja sev domubiedrus - vidi, kurā viņam pašam bija interesanti.» Jauniznākušās grāmatas attēlu sadaļā iets līdzīgs ceļš kā izstādēs, cenšoties dot ieskatu vērtīgākajā no ļoti apjomīgā Egona Spura darba mantojuma. Uzsvars, protams, likts uz Latvijas kultūras kanonā iekļauto melnbalto fotogrāfiju sēriju Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos. «Egons bija viens no tiem, kas septiņdesmitajos gados nāca ar salīdzinoši svaigu skatījumu uz fotogrāfiju un atvēra dokumentālāku fotogrāfijas redzējumu, šis cikls ir viņa mūža galvenā vērtība - arī pats Egons to ir atzinis,» stāsta fotogrāfs Andrejs Grants, kurš veica E. Spura darbu atlasi jaunajai grāmatai. A. Grants savas zināšanas par fotogrāfiju kādreiz slīpējis pie E. Spura Ogres fotoklubā un atzīst, ka viņa skolotājs ļoti smalkjūtīgi un taktiski pratis savus audzēkņus radoši rosināt: «Egons mācīja godīgu attieksmi pret to, ko tu dari. Tam, ko tu dari un rādi, bija jābūt iekšēji pamatotam - ierosinājumam fotogrāfijā ir jānāk no tevis, nevis no ārpuses. Līdz ar to nav jēgas kalpot kaut kādai konjunktūrai un mēģināt kaut ko atkārtot.»
Grāmata ietver arī divus teorētiskus rakstus. Profesors Eduards Kļaviņš, kurš ir E. Spura daiļrades cienītājs, ir mēģinājis izprast E. Spura darbu nozīmi vizuālās mākslas kontekstā, jo, kā norāda L. Slava: «Līdz Spurim fotogrāfija bija kā atsevišķa nozare, drīzāk tuvāka fotožurnālistikai.» Savukārt Grieķijas mākslas zinātniece Pamela Brauna rāda E. Spuri kontekstā ar sava laika pasaules fotogrāfijas eliti - tiem fotomāksliniekiem, kuru lokā viņš iekļaujas.