Taču tad radusies iespēja orgānu transplantēt no miruša donora. Jauniegūtā niere labi strādājusi gandrīz piecus gadus, tad vīrietis atkal attapies, pieslēgts pie aparāta. Ārstu mudināts, jaunietis gan šoreiz jautājis tēvam, vai viņš būtu gatavs ziedot savu nieri, un atbilde bijusi pozitīva. Puiša tēvs Dienai atzīst, ka izvēle nav bijusi grūta, jo redzējis, cik smagi ir dēlam, un nav varējis vairs to izturēt - sava bērna ciešanās noskatīties nav viegli.
Citā palātā guļ sieviete, kura no miruša donora nieri saņēmusi 14. februārī. Atšķirībā no iepriekš satiktajiem cilvēkiem viņai nav bijis kam lūgt palīdzību. No sava bērna viņa nebūtu piekritusi orgānu saņemt, savukārt ar vīru nav sakritusi asinsgrupa. Lai gan uz transplantāciju kundze gaidīja aptuveni gadu, problēmas ar nierēm viņai bijušas jau kopš 1997. gada, tā kā tās saasinājušās vien pērn, viņa iepriekš nav uztraukusies par to, vai viņas kārta uz transplantāciju pienāks vai ne.
Šobrīd uz nieru transplantāciju Latvijā katru gadu gaida apmēram 150 cilvēku, un, iespējams, ne visi savu kārtu sagaidīs, jo donoru kustība Latvijā joprojām «klibo». Tāpat vēl aizvien sabiedrībā valda dažādi stereotipi, kuru dēļ cilvēki nevēlas pēc nāves ziedot savus orgānus. Taču ir arī pozitīva ziņa - nieru transplantāciju Latvijā apmaksā valsts.
Izdevīgāka transplantācija
Pirmā nieru transplantācija Latvijā veikta 1973. gadā, un kopš tā brīža gādību par šo procesu uzņēmusies valsts. Šā gada 1. martā veikta jau 1800. nieru transplantācija. Sarunā ar Dienu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas transplantologs Dr. med. Jānis Jušinskis†norāda uz pētījumu - valstij izdevīgāk veikt nieru transplantāciju nekā apmaksāt nieru aizstājterapiju. Tas gan nenozīmē, ka pacientiem par terapiju jāmaksā pašiem. Arī te ieguldīti valsts līdzekļi. Tomēr, jau sākot ar otro gadu pēc transplantācijas, ekonomiskais ieguvums ir ievērojams, trijos gados - ietaupījums ir divkāršs. Taču, salīdzinot ar citām valstīm, veikto transplantāciju skaits pēdējā laikā samazinās. Pērn bijušas 59 nieru transplantācijas, no tām septiņās izmantojot dzīvo radniecisko donoru nieres. Savukārt gadu iepriekš bijušas 72 transplantācijas. Vēl nesen - vairākos gados pirms krīzes - Latvija stabili bija pirmajā desmitniekā pasaulē. Šo statistiku gan ietekmē divi faktori - pieejamie donori un atvēlētais finansējums.
Diemžēl ik gadu gaidītāju skaits uz nieres transplantāciju ir gandrīz divreiz lielāks nekā saņemto orgānu skaits, un katru gadu donoru skaits turpina samazināties. J. Jušinskis to skaidro ar nepietiekamo skaidrojošo un koordinējošo darbu. Nozīme ir tam, cik lielā mērā valsts ideju par donoriem popularizē un atbalsta. Savukārt otrs aspekts ir koordinējošais darbs. Piemēram, ir valstis, kurās katrā slimnīcā ir viens vai pat divi speciāli transplantācijas koordinatori, kas nodrošina donoru plūsmu, un tādējādi netiek palaistas garām iespējas orgānu iegūšanai. Latvijai šajā ziņā iet bēdīgāk. Lielās Rīgas slimnīcas pie šī jautājuma aktīvi strādā, ir pat speciāli koordinatori, savukārt reģionālajās slimnīcās šīs jautājums atstāts vien uz entuziastu pleciem. Piemēram, pērn laba sadarbība bijusi ar Ventspils un Valmieras slimnīcu, jo tur bija cilvēki, kuri darīja vairāk, nekā teikts viņu darba pienākumos. Sarunās ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) gan panākta izpratne, un šogad finansējums šīs mērķim palielināts aptuveni par 12,6 tūkstošiem eiro, Dienai norādīja NVD pārstāve Evija Štālberga.
Katru gadu transplantācijām tiek piešķirts noteikts finansējums. Pēc E. Štālbergas teiktā, pērn tie bijuši aptuveni 814,5 tūkstoši eiro, un līdzīga summa ir katru gadu. Taču, vai ar to pietiks, nekad nevar prognozēt. Piemēram, pērn no septembra līdz oktobrim notikušas vien pāris transplantāciju, savukārt šogad februārī vien - 13 nieru transplantāciju. Taču pārtraukt sniegt šo pakalpojumu nedrīkst. Par to gan bijušas bažas pirms pāris gadiem, kad jau augustā finansējums gājis uz beigām, taču rasts risinājums.
Nepiekrīt ziedot
Pat tad, ja būtu pietiekams finansējums un kapacitāte reģionālajās slimnīcās, problēmu ar donoru skaitu tas neatrisinātu. Piemēram, transplantācijas, izmantojot orgānu no dzīva donora, Latvijā veic krietni retāk nekā citās valstīs. J. Jušinskis gan secinājis, ka problēma nereti ir tajā, ka paši pacienti nespēj pārkāpt emocionālo barjeru un lūgt saviem tuviniekiem ziedot nieri. Šajos gadījumos iniciatīva būtu vairāk jāuzņemas mediķiem, bet arī tad bieži tiek saņemts atteikums - cilvēki dažreiz nav gatavi palīdzēt pat saviem bērniem. Rezultātā Latvijā veiktas vien 37 nieres transplantācijas, izmantojot dzīva donora nieri.
Problēma gan nav tikai ar dzīviem donoriem. Slimnīca samērā bieži saskaras ar situācijām, kad nav iespējams saņemt mirušā cilvēka radinieku piekrišanu vai tiek noteikts aizliegums. Tā notiek aptuveni trešdaļā gadījumu, kamēr Polijā atteikums tiek saņemts vien 10% gadījumos. Latvijā arī bieži cilvēki aizliegumu nemaz nepamato, un dažreiz pat izskan viedokļi, ka mirušais cilvēks tiks sakropļots, bet tas neatbilst patiesībai, stāsta J. Jušinskis.
Atzīme reģistrā
Lai izvairītos no šādām situācijām, labākais risinājums ir atzīme Iedzīvotāju reģistrā vai šī jautājuma pārrunāšana ģimenē, tuviniekiem skaidri paužot savu gribu. Oficiāli jebkurš savu nostāju var formulēt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), klātienē vai elektroniski aizpildot īpašu iesniegumu. Vairāk gan cilvēki šo iespēju izmanto, ja nevēlas ziedot orgānus. Kā Dienai pastāstīja PMLP pārstāve Laura Laiva, no 2002. līdz 2013. gadam šo iespēju izmantojušas 1165 personas, no kurām 445 devušas atļauju, savukārt 720 - aizliegušas. Ja cilvēks dzīves laikā reģistrā nav norādījis, ka iebilst pret savu orgānu un audu izmantošanu, saskaņā ar likumu viņa orgānus mediķi drīkst izmantot. J. Jušinskis gan piebilst, ka vienmēr cenšas šo jautājumu pārrunāt ar mirušā cilvēka tuviniekiem un lūgt viņu atļauju izmantot orgānus.
Atzīme reģistrā ne tikai noņem emocionālo smagumu no tuvinieku pleciem, bet arī ļauj mediķiem ietaupīt laiku, kas ir ļoti svarīgi, un ļauj uzreiz ieplānot vairāku orgānu transplantācijas, respektējot donora gribu. Attiecīgi, ja ārsts pārbauda ziņas reģistrā, tas nozīmē, ka cilvēks jau miris un reanimācijā tiek uzturēta viņa orgānu darbība, tāpēc svarīga ir katra minūte. Ja šādā situācijā vēl jārunā ar potenciālā donora tuviniekiem, iespējams, jau var būt par vēlu. Taču realitātē visbiežāk atzīmes nav un cilvēks, būdams dzīvs, par šo jautājumu ar piederīgajiem nav runājis.