Katrs no mums aug ar savas dzimtas un kopienas vēsturi un labi zina, ka tā prātā un dvēselē nosēžas uz palikšanu kā vēstures primārā versija, pat ja būtiski atšķiras no skolā mācītā par zināmiem notikumiem laikā un telpā. XX gadsimta vētrainie notikumi Latvijā un to joprojām jūtamās atbalsis XXI gadsimtā rāda, ka tā ir gana noturīga parādība. Tā nav pilnībā peļama lieta, jo galu galā ir būtiska daļa no katra cilvēka identitātes, kuru viņam ir tiesības brīvi veidot pēc saviem ieskatiem. Taču tieši identitātes stiprināšanai ir īpaši svētīgi saskatīt savu «stāstu» plašākā kontekstā.
Dzīvojot savā noslēgtajā «primārās vēstures» telpā, īpaši nesaskaroties un nevēloties saskarties ar citām iespējamām vēstures versijām, tajā var ērti pavadīt visu mūžu un tā arī neuzzināt par citiem, tepat blakus esošiem «stāstiem», ar kuriem ciešā mijiedarbē taču veidojusies paša identitāte un «stāsts». Īpaši acīmredzams tas Latvijā kļūst pavasaros, kad 16. martam seko 9. maijs.
Reti ir tie gadījumi, kad dažādie «stāsti» krustojas viena cilvēka dzīves ceļā, taču to īpašā vērtība slēpjas tieši spējā pārkāpt atsevišķo «stāstu» robežas un parādīt lietas daudz plašākā kontekstā. Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata Ardievu, Atlantīda! tāda ir. Lasot to, atskārtu, ka patiesībā vienas Latvijas vēstures vietā ir vismaz četri «stāsti», ko katrs saskaņā ar savām vēlmēm mēdzam uztvert kā vienīgo un neapstrīdamo.
Lai gan neiecerēts kā vēstures grāmata, V. Freimanes autobiogrāfiskais stāsts par jaunas Latvijas ebrejietes izglābšanos Otrā pasaules kara laikā savij kopā četras Latvijas vēstures līnijas - latviešu, krievu, vācbaltiešu un ebreju -, skaudri noaužot tik grodu Latvijas vēstures audeklu, kāds neizdodas zinātniskam rakstam. Katru no tajā ieaustajiem pavedieniem veido spurainas šķiedras, liekot aizdomāties, cik daudzšķautņains var būt katrs «stāsts» pats par sevi. Turklāt, laikam ritot un faktu krājumam vairojoties, vēstures audekla faktūrai ir tendence iegūt vēl lielāku dziļumu, nevis izplūst vienkāršotā un bezpersoniskā masā.
Apzināties sevi kā daļu no vēsturiskā audekla, lai kāds tas arī būtu, nevis izraut vienu pavedienu un agresīvi vicināties ar to politisku mērķu vārdā - tāds ir mans padoms nesamierināmajiem aktīvistiem, kuriem pavasaris Latvijā nu jau gadu no gada saistās nevis ar atdzimšanu jaunai dzīvei, bet vecu aizspriedumu uzkurināšanu plašākai sabiedrībai īsti neizprotamu mērķu vārdā. Pārfrāzējot seno teicienu «kam vajadzīgs šis ceļš, ja tas neved uz templi», jājautā 16. marta un 9. maija aktīvistiem: kāda jēga no aklas sava «pavediena» pārākuma pasludināšanas pār citiem, ja tas vien vēl vairāk saārda kopējo audeklu?