Hvoinskis pieder pie tiem autoriem, kuru sakarā nākas lietot apzīmējumu «sirreālistisks» vai «radikāli asociatīvs». Domājot par viņa poētikas līdzību ar citiem pajauniem autoriem, pirmais nāk prātā Andris Ogriņš un viņa pagājušā gada debijas krājums Es zvēru pie kraukļiem ar pagarajiem, fragmentārajiem verlibra tekstiem, taču uzreiz redzamas arī atšķirības - Hvoinskis, atšķirībā no Ogriņa daudz konkrētāk iezīmē dzejoļa asociatīvo lauku, turklāt nepaļaujas uz tēla pašvērtīgo spilgtumu, cenzdamies to veidot tā, lai lasītājā izraisītu attiecīgas sajūtas.
No visām maņām Hvoinskim tuvākā, šķiet, ir oža. Daudzos dzejoļos galveno efektu rada piesauktās smaržas, kuras lasītājā izraisa pavisam konkrētas asociācijas. Piemēram, divdaļīgais dzejolis smaržas (17.lpp.) piedāvā veselu aromātu buķeti: «tu dīvaini smaržoji/pēc izmazgātas gultasveļas kvarca lampām un skapīša kur glabājas smalkmaizītes/kanēļa mizas ar baltajiem pipariem tu smaržoji pati pēc sevis». Šādas smaržu spēles, iespējams, ir veids, kā panākt vistiešāko lasītāja reakciju - jābūt galīgi bez jutekļiem, lai paliktu vienaldzīgs.
Nozīmīgi krājumā ir ūdens tēli, sevišķi jūra. Nekur, protams, nav teikts, ka katram kārtīgam liepājniekam vajadzētu dzejot par jūru - zemapziņā tak noteikti mētājas daudz svarīgākas lietas nekā apkārtējā daba, - taču Hvoinska jūras pieminējumi izskan gana organiski: «ieiet ostā runāt ar mazajiem kuģiem/tie kā piesūkušies matroži skūpsta kanālmalu/roku tauvas apvijušās piestātņu atslēgcaurumiem» (19.lpp.).
Šie tēli nosaka krājuma noskaņu, jau sākot ar tā nosaukumu un beidzot ar grafisko dizainu - platajās lappusēs ritinās garum garas rindas, kurās dažkārt sadzīvo vairākas vāji saistītas frāzes (šķiet, daudzas rindas tikai iegūtu, ja tās sadalītu frāzēs, izceļot to plastiskumu, nevis sastumjot visu kopā). Šo tēlu kontekstā jāskata arī citi biežāk lietotie Hvoinska tēli (putns, tunelis, svins), kuriem līdz grāmatas beigām uzaudzēti palieli asociāciju lauki (nu, tas «putns» gan viņam par dārgu naudu vēl būs jāatpērk no Raupa).
Veiksmīgākie grāmatas dzejoļi ir tie, kuru garajās rindās kņud un rosās dzīvība, dīgst sižeta aizmetņi, spīd un laistās reljefi tēli: tāds ir dzejolis par Bernadeti un viņas sapņu viesiem (13.lpp.), jau pieminētās smaržas, «vasara smaržo pēc martini...» (21.lpp.) un sižetiskais «jau lietus mazgā krāsu no kārtīm...» (48.lpp.), mīlas dzejoļi «viņai būtu jābūt ar rāmām un trauksmām krunciņām...» (40.lpp.) un «viņa jau nevar nejust manus pieskārienus...» (47.lpp.).
Tajos Hvoinskis atklājas kā maigs, juteklisks novērotājs un izgaršotājs, kurš tver pasauli niansēs, mirkļos un nojautās, ļaujot sīkām, zīmīgām detaļām runāt pašām par sevi.
Mazāk pārliecina krājumā sastopamie kristietības motīvi dzejoļos, kuros tiek žonglēts ar kultūrvēsturiskiem tēliem. Līdzīgi kā šogad iznākušajā Bērziņa krājumā, arī Hvoinskis parasti tikai piemin Bībelē sastopamos personāžus un simbolus, tāpēc tie adresēti šajā tēmā iesvaidītam lasītājam. Brīžiem lasīšanu apgrūtina arī daudzviet izlaistie prievārdi un vēlēšanās veidot frāzi pēc iespējas blīvāku, atmetot ierastās teikuma struktūras, piemēram «priedes lauzītas un cūku kroplas» (14.lpp.), «viņš atbild apraktu sāpi» (13.lpp.).
Un ir viena lieta, kas Hvoinski patiešām vieno ar Ogriņu - daudzi dzejoļi nozib gar acīm, neatstājot skaidru pārliecību par to, kas tad īsti atrodas dzejoļa kodolā, tikai uzvējojot ar kādu noskaņu vai ieraudzījumu.
Hvoinska stiprā puse ir ļaušanās jutekļiem un spēja savu asociāciju plūsmu savērpt elegantos tēlu vijumos, kas labākajos dzejoļos papildina cits citu. Taču pa kādai prātā paliekošai rindai atradīsim daudzos tekstos. Piemēram, izlasot frāzi «tas ir vīns ogu sulīgs tumšzils virpulis glāzē» (16.lpp.) patiešām sagribas doties uz virtuvi un paraudzīties, vai tur nav palikusi kāda pustukša vīna pudele - lūk, dzejas spēks!