Jau vēstīts, ka dati par demogrāfisko situāciju ir skarbi - pērn piedzima 21 750 mazuļu, savukārt 2008. gadā - 23 948 jeb par 10% vairāk. Ja Latvijā katrai mammai būtu vismaz divi bērni, kā tas ir Francijā, Īrijā, Īslandē, iedzīvotāju skaita rādītāji vismaz stāvētu uz vietas - nebūtu ne pieauguma, ne krituma, taču Latvijā vidēji uz vienu sievieti reproduktīvā vecumā ir tikai 1,3 bērni. Valsts prezidents Valdis Zatlers arī uzrunā jaunajai valdībai novembra sākumā jau minēja: «Ilgtermiņā es vēlētos, lai jūs pievērstos trim galvenajām tēmām - bezdarbam, demogrāfijai un enerģētikas politikai.» I. Mežs uzskata - Valsts prezidentam un medijiem arī turpmāk jāakcentē ar demogrāfiju saistītie jautājumi.
Labklājības ministre Ilona Jurševska (ZZS) norāda, ka demogrāfiskie jautājumi ietver plašu politikas jomu kopumu, tāpēc skatīt demogrāfiskās situācijas uzlabošanos tikai caur labklājības prizmu nebūtu īsti korekti un ar šo komplicēto jautājumu būtu jānodarbojas valdības līmenī.
Arī Saeimas Cilvēktivesību komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene (Vienotība)atzīst: «Šobrīd tiešām tikai katra ministrija dara kādus savus darbus, projektus, taču nav tādas starpministriju pārraudzības. Vai nu Saeimas prezidijs, vai Valsts prezidenta kanceleja to varētu darīt.» Kāda no šīm institūcijām varētu savākt priekšlikumus no ministrijām, koordinēt darbu, lai veidotu kopīgu politiku. I. Circene piemin Skandināviju, kur ir salīdzinoši labi demogrāfiskie rādītāji. «Tur nevis pabalsti ir galvenais stimuls, bet gan stabilitāte ģimenē. Tur ļoti palielināta ir vīrieša loma ģimenē, viņa līdzdalība ģimenē, lai sievietei nebūtu jābaidās, ka paliks viena ar bērnu.»
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība) neizslēdz, ka viņa varētu būt viena no valsts amatpersonām, kura īpaši sabiedrībai akcentētu demogrāfijas jautājumu nozīmi. Viņa saka: «To es tagad tā uzreiz pēc nedaudz vairāk nekā 20 dienām savā amatā nevaru pateikt, taču noteikti neizslēdzu šādu iespēju un tas nebūs tikai uzsaukums.» Sociālantropoloģe Aivita Putniņa teic, ka galvenā problēma ir plānošanas termiņos - politikas plānošanas dokumenti aptver tikai dažu gadu periodus. Tādēļ vieglāk esot ieguldīt, piemēram, investīcijas ražošanas nozarē, kur pēc gada vai dažiem var būt rezultāti. «Visi izdevumi izglītībā, dzimstības stimulēšanā īstermiņā savukārt izskatās kā zaudējumi, efektivitāte neuzrādās,» saka sociālantropoloģe. Jāmaina arī visa budžeta veidošanas politika. Viņasprāt, demogrāfijas problēmas risinājumus vajadzētu aktīvāk meklēt Saeimas deputātiem.