Drošības nekad nevar būt par daudz. Šo patiesību iespējams attiecināt uz daudzām valstīm, bet pavisam droši tas sakāms par Latviju, arī abām sabiedrotajām Baltijas kaimiņvalstīm. Tieši no šāda skatu punkta vērtējamas vērienīgās NATO mācības Steadfast Jazz 2013, kas sava mēroga dēļ ir vērā ņemams apliecinājums, ka alianse pret personīgo, proti, dalībvalstu, drošību izturas nopietni. Nav nepieciešama militārā izglītība un karjera, lai saprastu, ka ar šādiem lieliem manevriem tiek sniegta atbilde uz vēl pirms dažiem gadiem tik ļoti jūtīgo jautājumu, vai NATO ir plāns Baltijas valstu aizsardzībai. Protams, ka ir, un trīs tūkstošu karavīru dalība lauka manevros Polijā, liela štāba izvēršana Latvijā ir uzskatāma par gaidīto signālu, ka NATO rūp visu tās dalībvalstu drošība. Tāpat tā ir saprotama un skaidra ziņa arī tiem, kam Baltijas valstu pastāvēšana sagādā galvassāpes. Šos karstos prātus nez kāpēc «mulsina» mācību mērķis - stiprināt alianses aizsardzības spējas, jo tas atgādinot aukstā kara laika atmosfēru.
Katra rīcība, ja vien tā palīdz izvairīties no paša nevēlamākā - militāras konfrontācijas -, saglabājot mieru, uzskatāma par pareizu izvēli. To šobrīd saprot arī alianses vadība, kas acīmredzami nolēmusi vairāk uzmanības pievērst dalībvalstu spējām militāri sadarboties un garantēt savu nacionālo un kopējo alianses drošību. Lai nu kā, bet teicienam «ja vēlies mieru, gatavojies karam» piemīt apskaužams lakonisms un patiesums. Vietā atcerēties vairāku ekspertu viedokli par to, ka Baltijas reģionā beidzamajos gados palielinātā Krievijas militārā klātbūtne var sagādāt nopietnas problēmas. Diezin vai pret šādu secinājumu vajadzētu izturēties nevērīgi, un tādēļ mācības Steadfast Jazz un militārie manevri Baltic Host 2013 šķiet laika garam pilnībā atbilstoši. Turklāt Baltic Host paredzēts pārbaudīt, cik veiksmīgi Baltijas valstis spēj uzņemt pārējo NATO sabiedroto karavīrus ārvalstu iebrukuma vai militāras agresijas gadījumā.
Tas ir svarīgi, jo militāro spēku pārvietošanās un izvēršanās darbībai allaž uzskatīta par svarīgu kara vešanas sastāvdaļu. Modernajos laikos ar jaunajām tehnoloģijām un pieaugušajiem tempiem tam ir vēl lielāka nozīme. Ja Latvija pagaidām veltījusi mazāk (pilnīgi nepietiekami) līdzekļu Nacionālo bruņoto spēku izaugsmei, tad pilnīgi loģisks un nepieciešams šķiet akcents uz spēju attīstīšanu uzņemt sabiedrotos. Par laimi, pagaidām alianses vadība pietiekami toleranti izturas pret Latvijas neizprotamo atturību tērēt pietiekami daudz līdzekļu savai drošībai, lai gan esam to apņēmušies.
Patiesas rūpes par valsts drošības vienu no svarīgākajām sastāvdaļām jeb bruņotajiem spēkiem nav viegls darbs. Tas prasa intelektuālu piepūli, turklāt politiski visdrīzāk var atnest vienīgi zaudējumus. Tomēr gribas novēlēt valstiski orientētiem spēkiem reiz pievērsties šai jomai nopietni.